Bija kārtējā Helovīna nakts. Bērni staigāja apkārt prasot saldumus. Es tolaik vēl biju jauns, un arī piedalījos helovīnā.
Tātad nonācu pie vienas lielas mājas, būvēta no koka, tātad nospriedu ka veca māja. Pieklauvēju pie durvīm. Neviens neatbildēja. Turpijāju klauvēt pie durvīm līdz viens drukns vīrietis tās atvēra. Tulīt izspļavu frāzi: "Saldumus vai izjokošu!"
Vīrietis pasmaidija un aizgāja uz istabu ( Laikam pakaļ saldumiem )
Pēc neilga laika viņš atgriezās ar konfektēm. Iedeva man tās un aizvēra durvis.
Laimīgs gāju prom, līdz izdzirdēju palīgā saucienus. Eļļu ugunij pielēja fakts, ka saucieni nāca no mājas pie kuras es tikko atrados.
Kad pagriezos atpakal ieraudzīju tumšu siluetu, ar priekšmetu rokās. Vēl es redzeju sievieti kas skrēja prom, bet tika nošauta.
Tad vīrietis kurš man iedeva konfektes izgāja uz ielas, un sāka slaktēt bērnus, vienu pēc otra.
Es zināju ka man būs beigas, ja nepaslēpšos.
Panikā ieskrēju slepkavas namā, meklējot vietu kur paslēpties.
Māja bija netiŗa, un smirdēja NEŽĒLĪGI.
Uzskrēju augšā pa kāpnem un ielīdu skapī...
Uz ielas viss apklusa, bet lai būtu drošs, vēl pagaidiju.. Vēlāk izlīdu no skapja un piegāju pie loga.
Skats bija baiss. Man sametās nelabi. Uz ielas bija vismaz 30 līķu.
Es apvēmos. Uzreiz pamanīju ka slepkava atgriežas mājā. Viņam rokā bija Zobens.
Viņš pie durvīm apstājās, jo ievēroja ka durvis bija atstātas vaļā. Es nodomāju ka miršu.
Viņš ienāca mājā...
Viņš zināja ka esmu te. Viņš lēnām staigāja pa māju, dziedādams kaut kādu miega dziesmu ( Man to bērnībā dziedāja māte )
Es sapratu ka vairs nav iespējas mukt. Vinš ienācā istabā, kurā es biju paslēpies.
Viņš lēnām tuvojās skapim. Atvēra to un pasmaidīja:"Kā tu gribi mirt? Ātri un bez sāpēm, vai arī lēni un mokoši? Bet pareizi, es taču neļauju izvēlēties!"
Vinš mani sagrāba aiz rokām un veda mani uz pagrabu. Kād bijām tur vinš mani ieslēdza pagrabā. Aiz durvīm es dzirdēju šausminošu skaņu: Viņš darbināja motorzāģi...
Man palika slikti, bet zināju, ka nedrīkstu padoties. Es paslēpos aiz vecas veļasmašīnas.
Slepkava nonāca pagrabā, un sauca pēc manis mīļa balsī. Mani biedēja tas kā viņš izturējās.
Izmantoju savu izdevību lai aizbēgtu. Skrienot pa kāpnēm augšā sajutu ka kaut kas tek pa manu muguru.
Adrenalīna ietekmē nejutu ka esmu ticis sadurts.
Es nokritu zemē un mani noķēra. Mani apraka dzīvu.
Pašlaik atrodoties koka kastē asiņoju.
Ja kāds atrada šo vēstuli, pasakiet manai mammai ka mīlu viņu...
Ardievu.
