- Kā verdzībā? - Emīls pārjautā un ieskatījās man acīs.
- Mēs aizbraucām un pēc divām dienām es vairs nebiju kopā ar viņu. Mani pārdeva. Viņam samaksāja un viņš aizbrauca. Es cietu un biju dusmīga un salauzta. - Emīlam stāstīju
- Kā tam nelietim pietika drosmes? - Jutu Emīlā dusmas, kas mani nemaz neizbrīnija.
- Katrā ziņā šobrīd viņš ir iekārtojies tīri labi! - Izteicu savas domas.
- Tu esi stipra sieviete. - Emīls teica un saņēma manu roku. - Bet cik gadus tu biji verdzībā?
- Detaļās neiedziļināsimies. Piecus gadus man vajadzēja strādāt, mana alga bija, ka man bija dota nākamās diena un ēdiens. Tas arī viss. Tu jūti katru sviedra lāsi, kas tek pār tavu ķermeni, Vairs tu par ēdienu tik ļoti nedomā, tu domā par to, lai tu izdzīvotu un neviens tevi neiesistu. Pēc pieciem gadiem mani bordelī ielika, bet paldies Dievam, man nenācās ne ar vinu pārgulēt, jo mani ātri vien pēc tam pārdeva, kādam vīrietim..... - runāt bija grūti, asaras acīs, to visu atcerēties bija sāpīgi.
- Ko tas vīrietis ar tevi tad darīja? - Emīls jautāja, viņa balsī bija jūtams šoks.
- Atļāva man dzīvot mācīties un strādāt! - Paskaidroju - Vinš pret mani labi izturējas labi. - Paskaidroju.
- Tev paveicās, ka tu viņu tad satiki un ka viņš tevi izglāba. - Emīls sprieda. - Bet tu esi tikusi tam pāri?
- Grūti pateikt! - Teicu godīgi - Dažreiz vēl murgi rādās, tas mani ir ļoti izmainījis. Grūtākajam esmu tikusi pāri, bet to nav tik viegli aizmirst. - Teicu - Cik daudzas reizes es gribēju nomirt, Lai neko nejustu un neredzētu. - Skatījos uz Emīlu - es jau nebiju vieīgā, tur bija cilvēki citi bez manis un visiem jau nepaveicas. Sievietes ar bērniem, bērniem. - To bija man grūti aizmirst.
- Es varu teikt, ka saprotu, bet īsti to ko tu esi pārdzīvojusi grūti saprast, ja neesi to pats piedzīvojis. - Emīls teica.
- Laikam! - Noslaukot asaras atteicu.
- Es tevi pavadīšu līdz mājām. - Emīls cēlās un sniedza man roku.
- Paldies! - Pateicos Emīlam.
Ceļā daudz nerunājām, bet viņa roka atradās apkārt maniem gurniem, ne jau tāpēc, ka viņš kaut ko vēlējās, bet tāpēc, ka viņš mani atbalstīja. Tas bija jauki no viņa puses.
- Paldies, ka pavadīji mani! - Pasmaidot atteicu.
- Nav par ko! Paldies, ka uzticējies man! - Emīls teica saņemot manas rokas savējā.
- Tikai, lūdzu...... - Nodūru galvu uz leju
- Es nevienam pat neuzdrošinātos neko teikt! Vari būt droša! - Emīls teica un nomierināja mani.
- Paldies! - Atteicu - Tam visam ir vajadzīgs laiks, es nevaru visiem tā vienkārši par to stāstīt! - Paskaidroju.
- Tev nav jāattaisnojas! - Emīls teica - Es saprotu! - Emīls teica un draudzīgi mani apskāva un devās uz savām mājām.
Jutos nogurusi no visa. Es atkal biju atplēsusi rētas no pagātnes. Laikam jau tik labi sadzijušas tās nebija. Sāpigi ir visu to atcerēties. Pār ķermeni pārskrēja aukstuma skudriņas, tā liekot man nodrebināties.
Paņemot telefonu bija divi neatbildēti zvani, abi no Aivara, uzreiz nospied zvanīšanas pogu.
- Kaut kas noticis? - Izdzirdot viņa balsi uzreiz jautāju.
- Nē viss labi! - Ainārs mierīgi atteica.
- Tad kāpēc tu man zvanīji? - Jautāju.
- Pirmkārt gribēju pārjautāt vai viss labi! - Viņš teica - Otkārt gribēju tavu balsi dzirdēt. - Jutu, ka viņš smaida.
- Viss ir tā kā tam jābūt! - Atteicu!
- Man prieks! - Ainārs teica - Kaut izklausies noraizējusies, tomēr ticēšu tev. Tev rīt brīvdiena, vari atpūsties! - Ainārs teica.
- Kāpēc? - Nesapratu, kāpēc, lai man būtu brīvdiena.
- Tu šodien labi pastrādāji, pie tam vēl pa nakti arī strādāji. - Ainārs teica.
- Lieliski, varēšu atpūsties! - Pasmaidot teicu.
- Ņemot vērā, to ka tev rīt brīvs, tad varam doties pusdienās! - Ainārs drīzāk to teica, kā faktu, nevis, kā jautājumu.
- Cik noprotu, tas jau ir izlemts un man jāiet, ja? - Pārjautāju smaidot.
- Izvēle, protams, tavā ziņā, bet būtu labi, ja tu nāktu! - AInārs teica.
- Nu, tad rīt cikos būsi pakaļ?
- Pirms vieniem! - Ainārs teica.
- Līdz rītam! - Smaidot atteicu un noliku klausuli. Sirds sitās straujāk un es nespēju nedomāt par rītdienu, vai tiešām tas nozīmē, ka man ir jūtas pret šo cilvēku? Katrā ziņā es nedrīkstu ļaut šīm jūtām vaļu, tās būs vienkāršas pusdienas, bet melot sev es gan esmu iemācījusies.
