8- mans mīļākais skaitlis. Paldies, lasītājiem par atbalstu!
Mirklis bija pienācis, jo tur stāvēja Roberts. Viņš bija domīgi savilcis savu glīto pieri un pētīja gleznu. Klaudijai likās, ka viņai ļimst ceļi. ''Tas ir viņš, Reičel. Man vajag ar viņu parunāt, bet kā?'' Klaudija čukstēja.
Reičela uz mirkli padomāja un atbildēja:'' Atstāj to manā ziņā. Ejam!''
Viņa paņēma Klaudiju aiz rokas un pa pusei viņu vilka, jo Klaudijai bija bail no Reičelas negaidītajām idejām, kāda acīmredzot viņai prātā bija ienākusi arī tagad. Klaudijas acis slīdēja pāri zālei - Toma šeit nebija un Vārnera arī, tādēļ viņa ļāvās Reičelai, kura nu viņu pat viegli stūma uz vīriešu pūla pusi.
''Cik tas ir aizraujoši! Es jau ilgi gribēju redzēt gleznu, bet jūs jau pazīstat Moniku, viņa zina kā radīt intrigu,'' mis Elsinga teica, pienākusi pie Klaudijas un Reičelas. Reičela pārsteigumā pat nedaudz salēcās. ''Ko viņai vēl vajag!'' Klaudija iekšēji nolamājās un gāja uz priekšu, izlikdamās, ka pēta gleznas, bet Sūzena Elsinga viņai sekoja. Reičela veltīja Sūzenai niknu skatienu, taču, kā jau tika iepriekš minēts, mis Elsinga bija ēteriska būtne, un, būdama apmāta ar sevi un mākslu, viņa nemanīja šos izteiksmīgo acu zibeņus.
''Klaudij, man Monika teica, ka Morāns gribot viņu gleznot vēlreiz. Sauc viņu par savu mūzu!'' Sūzenas acī atkal iedegās šī kaitinošā degsme.
''Mhm...'' Klaudija nodūca un paskatījās uz Reičelu. Viņa nepacietībā skatījās uz griestiem un koda augšlūpā. ''Kā lai tiek no viņas vaļā?'' Klaudija izmisīgi domāja, bet ilgi viņai nevajadzēja meklēt atbildi. ''O, Klaudij, Reičel, Sūzen, cik jauka kompānija! Es jau citādi domāju, kur gan palikušas visas dāmas!'' To teica misters Stretfords, tas pats, kurš nesen runāja ar citiem vīriem par politiku, un visi viņu slavēja par viņa izglītotību. Kā par nelaimi arī viņš arī bija Toma draugs, taču par laimi vispār nebija līdzīgs Vārneram. Kaut gan Vārners, jāatzīst, vienmēr izskatījās perfekti, bet Stretfords...
Nepietika ar to, ka viņš bija naivs un bērnišķīgi kautrīgs. Klaudijai viņš likās kā liela staigājoša katastrofa. Viņš bija kārns, mati sirmi un rūsgani(jaunībā viņš bija ruds kā burkāns), acis mūžīgi nobijušās, duļķainas, bet zobi... Kā kafijā pamērcēts papīrs. ''Kādēļ Tomam nevar būt normāli draugi?'' tā Klaudija nodomāja ne reizi vien. Taču viņš vismaz nebija draudīgs un bīstams Klaudijai.
''Nekur jau nav pazudušas. Mums jau tikai bija sieviešu sarunas,'' sacīja Reičela un viņas acis savādi iedzalkstījās. Klaudija saprata, ka Reičelai atkal ir plāns, un Klaudija sāka justies nedroši.
''Sveikas, dāmas!'' tā bija kāda dobjāka balss. Klaudija nespēja noticēt savām ausīm... un nu arī acīm. Tas bija Roberts. Viņš pašpārliecināti pasmaidīja un Elsinga pat ieplēta acis, un pamatoti, jo viņš tur stāvēja velnišķīgi pievilcīgs. ''Sveicināti!'' Klaudija, Reičela un Sūzena atbildēja reizē, tikai atšķīrās intonācijas- Sūzena to teica, mēģinot atstāt liktenīgās sievietes iespaidu, Reičela- mērķtiecīgi, bet Klaudija sapņaini. Misters Stretfords neko īsti nesaprata, tas pat bija rakstīts viņa sejā, taču dāmas tam pat nepievērsa uzmanību.
''Kas gan ir šis jaunais cilvēks? Iepazīstini, Klaudij!'' Reičela tēlotā izbrīnā paskatījās uz Klaudiju. Klaudija satrūkās, bet tad saprata- tas ir Reičelas ģeniālais plāns.
''Tas ir misters Grejs, viņš jau kādu laiku uzkavējas šajā sabiedrībā. Bet tā, mister Grej, ir mis Gārnere, mana sena paziņa,'' Klaudija speciāli to darīja ļoti oficiāli, lai apkārtējiem viņas familiritāte neliktos aizdomīga.
''Mani sauc Reičela,'' Reičela pasmaidīja un sniedza Robertam roku.
''Mani Roberts,'' viņš pasmaidīja pretī un saspieda Reičelas roku. Laikam tas izskatījās pārāk teatrāli, jo misters Stretfords ieklepojās un vaicāja:''Vai tad jūs, Reičel, nekad nebijāt tikusies ar Greja kungu?''
''Es tikai biju par viņu dzirdējusi, bet nu mēs esam iepazinušies,'' Reičela to pateica pūcīgi, jo jutās pieķerta, bet par laimi Roberts piebalsoja:''Es arī biju dzirdējis par mis Gārneri, bet nu esmu arī redzējis.'' To teici, viņš pasmaidīja Reičelai un ar viltīgu smaidu paskatījās uz Reičelu tā, ka viņa viegli pietvīka.
''Jā, nu mēs esam satikušies!''Reičela laipni pasmaidīja un paskatījās uz Klaudiju, viņas skatiens vēstīja:''Nu saki taču beidzot kaut ko!'' Tā nu viņa arī kaut ko teica.
''Mēs ar Reičelu tā arī neesam redzējušas Morāna radīto portretu... Mister Grej, es zinu, ka jūs daudz ko zināt par Morāna daiļradi, jo par Morānu vairāk gribēja uzzināt Reičela, bet man ir grūti to atzīt, bet es īpaši nepārzinu šo tēmu. Vai jūs apgaismosiet mūs šajā jautājumā?'' Reičela apstiprinoši pamāja ar galvu(viņai patika Klaudijas ideja) un tad lūdzoši uz Robertu, un Roberta sejā atkal uzradās šis viltīgais smaids:''Protams, es nevaru atteikt dāmām. Atvainojiet, mister Stretford...''
''Pilnīgi pareizi dāmu vārds ir likums, Robert!'' sacīja misters Stretfords un draudzīgi pasmaidīja ar savu dzelteno smaidu.
Tā nu viņi trijatā gāja pie gleznas. Kad Klaudija to ieraudzīja viņa pamatīgi apstulba.
Turpinājums sekos...
