Sveiki, spocēni! Šoreiz ielieku savu stāstu. Neesmu nekāda super rakstniece, taču labprāt saņemšu jūsu ieteikumus, vertrējumus un kritiku.
1. nodaļa.
Ir tumšs. Pēkšņi atskan smiekli... Pa ceļu lielā ātrumā traucās sarkana mašīna. Pie stūres sēž vīrietis ar tumšiem matiem un pelēkām acīm. Viņam blakus sēž meitene ar gariem blondiem matiem, kuri plīvo vējā. Pēkšņi vīrietis mašīnu nespēj valdīt, tā ietriecas kokā. Puisim nekas nav noticis, taču meitene.... No viņas deniņiem pil asinis, ap galvu ir asins peļķe. Viņa neelpo. Viņa ir mirusi! Puisis vēsā mierā izkāpj no mašīnas un dodas pa ceļu prom, pat nepalūkojoties uz mirušo meiteni. Ko viņš dara?! "Nē, nē!" Es ievaidos un pamostos. "Kas noticis, mīļā?" Džeiks apvij savas siltās rokas ap manu vidukli. Pagaidiet, ko es daru viņa gultā? Vai tiešām es ar viņu pārgulēju? Ak, jā, bet man taču ir jau septiņpadsmit gadu, un es pati varu noteikt, ko man darīt un ko nē. "Tu visu laiku grozījies un esi tik auksta." Viņš turpina. "Piedod, lāčuk, man jāsteidzas." Es izlokos no viņa siltajām skavām."Man jāiet, tas ir steidzami!" "Kur gan tev steidzīgi jādodas nakts vidū? Es tomēr došos tev līdzi!" Arī viņš izkāpj no gultas un uzvelk bikses. "Es... Man liekas, ka ar Emīliju noticis, kas slikts." Es strauji elpodama satveru durvju rokturi. "Bet... Kā tu to vari zināt?" Viņš apmulsis uzliek savu roku uz mana pleca. "Es vienkārši to zinu." Samulsusi nomurminu un pagrozu gredzentiņu ar oranžo akmentiņu, kuru man uzdāvināja mans ex. Klusēdami mēs izskrienam uz ielas un ielecam Džeika melnajā auto. "Uz kurieni?" Viņš klusi pavaicā. "Uz Emīlijas māju, man jārunā ar viņas māti." Es skatos uz saviem apspīlētajos džinsos tērptajiem ceļgaliem. Džeiks lielā ātrumā aiztraucas uz Emīlijas māju. Es izlecu no mašīnas, pieskrienu pie durvīm un piezvanu. Klusums. Pēc kādas minūtes atskan soļi un Emīlijas māte atver durvis. "Dafne, mīļā, ko tu vēlies no manis četros naktī?" Viņa pārsteigta lūkojas manī. "Kur ir Emīlija?" Es mēģinu ielūkoties mājā. "Viņa aizbrauca kopā ar kādu jaunu vīrieti sarkanā mašīnā, teica, ka nedaudz pavizināšoties un drīz pārradīšoties, bet viņas vēl aizvien nav mājās." Es nobālēju:" Bet vai jūs nezināt, kur tieši viņi devās?" Emīlijas māte papurināja galvu:" Redzēju tikai, ka viņi aiztraucās pa to ceļu pie egļu meža." "Labi, paldies par informāciju, bet mums jāsteidzas." Es satraukti nomurmināju. "Bet... Kas gan ar manu mazo meitiņu varētu būt noticis?" Nu arī māte satraucās. "Vēl nezinu...Bet ja atradīsim viņu, noteikti zvanīsim!" Es apsolīju. Džeika auto dodamies pa ceļu, kur iet gar egļu mežu. Labu brīdi neko nemanām. Pēkšņi es iekliedzos:" Apstājies!" Džeiks strauji nobremzē. Ceļmalā guļ nesen avarējusi mašīna. Es krizdama, klupdama izlienu no mašīnas un palūkojos uz ķermeni, kurš ir izkritis no mašīnas. TĀ IR EMĪLIJA!!!! Es aizmiedzu acis, cerot, ka viņas asiņainais ķermenis pazudīs, un tas būs bijis tikai sapnis. Taču, kad atveru acis, tas nekur nav pazudis. Es pienāku tuvāk. Galvā pamatīga brūce, viss pārējais tikai notašķīts ar asinīm. Pielieku ausi pie viņas krūtīm. Sirdspuksti nemaz nav jūtami. Es izplūstu asarās. Džeiks pienāk pie manis, apskauj un nelaiž vaļā, lai kā arī es censtos izvairīties. Tagad esmu noraudājusi visu viņa tumšzilo kreklu slapju ar savam sāļajām asarām. "Viņa bija mana labākā draudzene!" Es kliedzu un raudu reizē. "Nomierinies, Dafne, mums vēl jāpiezvana Emilijas mammai." Džeiks mēģina nomierināt mani. Neveikliem pirkstiem izķeksēju telefonu no apspīlētās kabatas un trīcot uzspiežu Emīlījas mātes numuru. "Ja, Dafne?" Tā ir Emīlijas māte. "Mēs viņu atradām..." Es skumji nočukstu klausulē. "Tiešām?" Viņa mani pārtrauc mani, un pat nav dzirdējusi, ka esmu nevis priecīga un atvieglota, bet skumja un izmisusi. "..mirušu." Es pabeidzu. Viņa sāk skaļi raudāt klausulē. "Man ļoti žēl, bet jums viņai vajadzētu ierasties pakaļ." Es sakniebju lūpas. "..labi..." Nedzīvā balsī viņa nočukst. Pēc stundas es noskatos kā Emīlijas ļenganais ķermenis tiek iecelts mašīnā, ievīstīts segā. "Paldies, ka viņu atradāt..." Nočukst Emas tēvs. "Nekas..." Es nomurminu un Džeiks mani aizvelk uz mašīnu. "Es pavēstīšu, kad būs bēres." Pabeidz manas labākā draudzenes māte. "Aha.." Es novelku kā nohipnotizēta. Kamēr Džeiks lēnām dodas atpakaļ uz dzīvokli, es mašīnā iemiegu.
