Labdien , tātad esmu eksperimentālā kārtā nolēmis katras divas nedēļas izlaist pa vienai nodaļai no varbūt to nosaukšu vienkārši par Sci-fi rakstura pastāstiņu ar nosaukumu Gredzeni - Ceļa gaisma. Šonedēļ pirmā nodaļa ar nosaukumu -Satikšanās.
I nodaļa - Satikšanās
Arā bija tumša nakts , tik tumša , ka pretimnācēju varēja redzēt tikai pāris metru
attālumā. Vietējā radiostacija brīdināja par tuvojošos vētru , kas bija sagaidāma pēc
pāris stundām , iedzīvotāji tika brīdināti palikt mājās , jo meteorologi prognozēja ka tā
var sasniegt orkāna spēku.
Tuvējā autobusa pieturā sēdēja meitene un gaidija autobusu , kam te bija jābūt jau
pirms piecpadsmit minūtēm. Viņa sēdēja un pacietīgi gaidīja , pati sev nemanot viņa pār-
slēdza dziesmas vienu pēc otras sava mp3 plejerī , viņa pat nenoklausījās nevienu no tām
vairāk par desmit sekundēm , tas laikam bija uztraukums , jo līdz mājām bija vēl tāls ceļš
ejams. Uz ielas tā nemanīja nevienu dzīvu dvēseli , viņa šeit bija viena. Baisa arī likās
laternas gaisma , kas ik pa berīdim izslēdzās un tad pati no sevis ieslēdzās. Brīdī kad tā
izslēdzās meitenei likās , ka kāds tur tumsā iet un strauji dodas uz viņas pusi , taču kad
tā atkal ieslēdzās neviena tur nebija. "Man laikam rādās": viņa pie sevis klusi noteica ,un
turpināja klausīties , precīzāk , slēgāt savu mp3 pleijeri.
Bija pagājusi jau vairāk kā stunda , meitene jau bija atmetusi cerības , ka ieradī-
sies autobuss , tomēr nākamā arī nebūs , jo tas sarakstā , kas kursē bija pēdējais. Ceļš
jamero kājām. Meitene piecēlās un noliekusies , lai paņemtu savu mugursomu viņa sajuta ,ka
kāds ir viņai aiz muguras. Viņa pagriezās un tur stāvēja tumšs tēls , viņa seju viņa nere-
dzēja , to aizklāja bieza šalle , arī acis bija tumsā tītas ,jo viņam pār galvu bija pār-
slieta kapuce .Tēls bija ģērbies visscaur melnās drēbēs, no kurpēm līdz pat mētelim , kas
tam bija mugurā. Viņas sirds sitās kā nekad agrāk. Viņa devās projām , sākuma gaita bija
lēna , taču kad viņas stāvs beidzot bija atstājis laternas apgaismoto pieturu soļi palika
atrāki un biežāki. Kad viņa pagriezās apkārt , lai atskatītos uz autobusa pieturu tur ne-
viena nebija. Meitenes sirds sažņaudzās. Viņa devās tālāk tumsā.
Visapkart bija viens vienīgs mežs , dīvainā kārta pa un ceļu nebrauca nevienas mašīnas
tas likās dīvaini.Beidzot arī izslēdzās viņas mp3 plejeris un nu viņa atradās tumsā un
dzirdēja visu , kas notiek apkārt. Bija tik baisi , skudriņas skrēja par viņas kauliem
ikkreiz izdzirdot kādu brakšķi , kas naca no vienas , tad no otras ceļa puses. Pēkšņi
sāka līt lietus , tās ātri meitenes sauso apģērbu padarīja pilnīgi slapju."Vēl sliktāk laikam
nevar būt": viņa nobļāvas un teju vai spēja savaldīt asaras.Pēkšņi viņai priekšā no nekurienes
parādijās divas zilas gaismas , tās bija mazas un bija aptuveni acu augstumā un strauji tās
tuvojās .Viņa aptsājās , taču gaisma turpināja savu kustību. Bija dzirdama smagas elpošanas
troksnis , gaismiņas bija jau pavisam tuvu. Tas bija tas pats tēls. Tikai šoreiz tas kaut
ko pie sevis murmināja neskaidrā valodā , viņam rokā bija ass priekšmets ,kaut kas līdzīgs
nazim taču tas sāka spīdet , vairak tas atgādinaja lāsteku asinsarkanā krāsā.Viņš to pacēla
tā ka grasītos mest šķēpu un aurodams gluži kā vējš metās viņai virsū. Meitene aiztaisīja
acis un pēkšņi izdzirdēja skaļu rēkšanu. Atvērsusi acis, tur neviena vairs nebija , tikai
vecais noplukušais ceļš , mežs un viņa.
Sirds sitās , viņa vienkārši atrāk vēlējas nokļūt mājās un sāka skriet , asaras bira
par viņas trauslajiem vaigiem , ja nebūtu lijis lietus drēbes būtu izmirkušas asarās.
Pēkšņi meitene paklupa , viņa nepaspēja pielikt priekšā rokas un visa sejas labā puse tika
noslīpēta gluži kā pret smilšpapīru koks , tikai šoreiz koka vietā bija viņas vaigs un
smilšpapīra vietā asfalts. Tas sūrstēja , taču ceļoties augšā viņa juta smagas sāpes pakrūtē
šķiet ka arī ribas bija cietušas un padarījušas viņas elposanu par neciešamām sāpēm. Viņa
pagriezās un redzēja tur kādu guļam. Sakumā viņa domāja , ka vienkārši turpinās ceļu tālak
tass bija par daudz , taču pagājusi desmit metrus tālak:"Nē ,šim cilvēkam , lai kas viņš
arī nebūtu ir japalīdz!"Viņa sakodusi zobus , devās atpakaļ , noliecās , lai apskatītu
guļošo stāvu. Viņa drēbes mirka asīnīs . Meitene jau kļuva bāla , jo nodomāja ka viņš, jā tas
bija puisis bija miris. Viņa noliecās tuvāk , lai paklausītos vai dzirdama elpošana.
Tā bija smaga tomēr dzīvības pazīmes vēl bija. Zemē blakus puisim mētajās telefons , kas nemitīgi
mirgoja. Viņa to pacēla un nekavējoties piezvanīja uz 112 , lai ziņotu kur atrodas un ,ka
nekavējoties nepieciešama palīdzība.
Bija pagājušas nedaudz vairāk ka piecpadsmit minūtes , tāluma caur mežu bija redz-
amas sirēnu gaismas. "Palīdziba jau ir tuvu,"vina satraukta balsī noteicas puisim , kaut-
gan nebija parliecināta vai viņš viņu vispār dzird. Kad neatliekamās palīdzības mašīna jau
bija teju ceļa galā uz kura atradās abij jaunieši meitene izskrēja ceļa vidū , lai brīdinātu
par abu atrašanas vietu.Mašīna apstājās ceļa vidū. "Viņš ir tur !"Medmāsa izbrīnīta pārvaicāja ,"Kur ? "
Kad meitene pagriezās tur nevienai vairs nebija. Viņa pieskrēja vieta kur atradās viņas soma
un tur tiešām neviena vairs nebija , tikai viņas soma , taču uz zemes vēl bija palikušas
asinis , kas bija sajaukušās kopa ar smiltīm.Viņa vairs neko nesaprata , taču tomēr viņas
roka vēlaizvien bija puiša telefons.
