IV
Jauns upuris
Es gribu ēst.
Tu zini, kur šajā mājā ir ledusskapis, ej un paēd.
Nē, man vajag asinis.
Nekādā gadījumā.
Un es tevi klausīšu?
Pēdējais laiks tādu lietu apgūt.
Asprātības paturi pie sevis.
Tu jau tāpat tās spēj dzirdēt, nekas vairs nav mans.
Tur tev taisnība, man patīk.
Tā uzvilka manam ķermenim kādu līdzīgu kleitu, tikai šī neizrādīja manu apakšveļu, vairāk izcēla krūtis, ko Tā bija nosaukusi par seksīgām. Varēju vien pasmieties par viņas gaumes izjūtu.
Es braucu uz pilsētas centru, kur šajā nakts stundā vērās vaļā bāri un deju klubi. Laternas vietām bija tik spožas, ka izskatījās kā dienā. Apkārt staigāja jauniešu bariņi, rokās turot alus pudeles, skaļi smejoties un izbaudot savu brīvību.
Varbūt padejosim striptīzu, lai ātrāk varu dabūt asinis? Tā ikdienišķi jautāja.
Nē.
Viedoklis izteikts, braucam uz kādu klubu. Un mani nesauc Tā, esmu Grīsa.
Mani neinteresē. Un vispār, mazliet pārāk mīlīgs vārdiņš tādai maitai.
Cik tu esi mīļa! Mēs labi sapratīsimies.
Kā tad.
Gar ceļa malu gāja divi vīrieši, viņi izskatījās nedaudz vecāki par mani, uz gadiem trīsdesmit. Ģērbušies kā Holivudas zvaigznes, viņi pamanīja mani apstājamies dažas pēdas attālāk.
Divi vienā, tas varētu būt garšīgi.
-Sveiki, puiši,- mana balss skanēja saldāk nekā jelkad agrāk, tāpat kā smaids izskatījās pavedinošs sarkano lūpu iespaidā.
-Čau,- viens sacīja. Es viņu atpazinu. Psiholoģijas pasniedzējs no universitātes.
-Jūs nezināt, kur ir kāds bārs, kur var iepazīties ar vīriešiem?- atspiedusies pret mašīnas korpusu, sakrustoju kājas, kas ar tik augstiem papēžiem izskatījās pārmēru slaidas.
-Nekur jau nav jābrauc,- tas pats sacīja. -Es jau esmu brīvs, gribi kaut ko iedzert?
-Ūū, tas skan jauki, varbūt vispirms pastaigājam pa parku?
Parkā nē, tikai ne parkā. Izbeidz! Es atkal kliedzu uz viņas, bet Merilina ignorēja.
-Lein, es nevaru, Leisija mani gaida,- otrs vīrietis ierunājās.
-Nu tad ej,- vīrietis uzsmaidīja man žilbinošu smaidu. Ar tādu pašu arī atbildēju. Visi vīrieši ir tik stulbi un uzķeras uz katra mazākā āķīša, kur uzkarinātas slaidas kājās un knapi apsegta pakaļa?!
-Paliec sveiks,- noteicu aizgājējam.
-Pavadīsi mani?- jautāja Leins. Ja mani kāds spētu ieraudzīt, tad redzētu, kā šobrīd, kājas sakrustojusi, tupu uz parka soliņa un dusmojos uz visu pasauli kā bērns, kam nav nopirkta konfekte uz kociņa.
Ievedīsim viņu tumšākā nostūrī un nobaudīsim. Briesmone nespēja sakarīgi domāt. Viss, ko viņa gribēja, bija asinis. Mans ķermenis lēnām izsīka no pārpūles. Ne visiem ir gadījusies iespēja būt ar divām dvēselēm, bet vienu prātu. Tas viss cepās, vārījās, šķiet tikai asinis spēja to glābt. Šķiet, ka asinis spētu man dot spēku, lai atbrīvotos no liekā manī. Es visu dzirdu, Grīsa iejaucās manā galvā, kamēr klausījās, cik Leins ir perfekts. Viņa aizveda vīrieti pie parka dīķa un nosēdināja uz soliņa zem izdzisušas laternas. Asie, koši sārtie nagi ieķērās vīrieša rokā.
-Tu nu gan esi ātra,- viņš sacīja. Grīsa domāja vien to, kā ātrāk tikt pie viņa asinīm. Viņa satvēra vīrieša roku un pielika to pie lūpām, ieelpodama. Es sajutu saldi sāļu smaržu, nespēdama to salīdzināt ne ar vienu citu. Ienīdu sevi par šīm domām. Par to, ka patiesībā nevēlos, lai Grīsa pārtrauc. Gribēju saldeno garšu izbaudīt. Lai tā mani piepilda un dod spēku. Jutu, ka to vēlos. Un ienīdu sevi vēl vairāk.
Asie zobi iecirtās vīrieša apakšdelnā, ar skaņu pārplēsdami ādu. Asinis sūcās mutē, un Leins centās atbrīvoties. Bet viņš to nespēja, jo Grīsa paguva viņu paralizēt vien ar skatienu. Asinis plūda caur ķermeni kā krāčaina upe, iepludinādami dzīvību. Gribēju atliekt galvu ar skatu uz naksnīgajām debesīm.
Malacis, meitēn.
table.MsoNormalTable {mso-style-name:\"Table Normal\"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:\"\"; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm; mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:10.0pt; font-family:\"Times New Roman\"; mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400; mso-bidi-language:#0400;}
