14. Vai tiešām?
Toms sēdēja nošļucis pie palāta. Pār viņa vaigiem lija asaras. Kāds skrēja pa gaiteni un sauca Toma vārdu. Toms to nedzirdēja. Viņa prāts bija prom, viņš spēja domāt tikai par Sintiju.
- Tom ! – Atskanēja Aleksa balss.
Toms nepacēla acis. Pār viņa acīm lija asaras.
Pa gaiteni jau atkal skrēja cilvēki. Šoreiz pēc soļu skaņas spriežot divi.
Marta un Marija noraizējušas ar aizlūzušām izraudātām balsīm uzrunāja Tomu.
- Tom , ak Dievs ! Kur viņa ir? Kas notika?
- Tom , Kur ir Sintija?
Toms dzirdot viņas vārdu sarāvas un čukstus atkārtoja
- Sintija....... Piedod....
Atskanēja māsiņas klusie soļi.
- Vai jūs esat Sintijas glābējs Toms?
Toms pagrieza galvu un ar slapjām acīm paskatījas uz māsiņu.
- Kur viņa ir? - Viņš ar mokām izlauza šos vārdus.
- Viņa grib tevi redzēt. – Māsiņa sacīja.
Toms pielēca kājas cik strauji spēja un sekoja māsiņai. Ieiedams palātā viņš pieskrēja pie Sintijas un saņēma viņas roku.
- Sintij ! Man likās es tevi zaudēšu !
- Man viss ir labi...
- Sintij ! Man likas ka es tevi zaudēju! Ak Dievs ! Sintij !
Pār Toma vaigiem atkal lija asaras. Viņš apķēra Sintiju.
- Ir patīkami tevi atkal sajust... Piedod.. Tā bija mana vaina... Man vajadzeja tevi uzmanīt. – Toms slaucīdams seju sacīja.
- Piedod, es tev tā arī neatbildēju, un nevaino sevi.
- Sintij...
- Klusu, Tom ! Tu neesi vainīgs.
- Sintij.... Ees.. e.. Es.. došos... Prom.
- Kur ! Tu nedrīksti iet !
- Es nevēlos lai tev sāp. Bet es arī nevēlos lai vēl kas šāds notiek.
Es tevi mīlu , Sintij. Bet .. Tāds kā es tevi nav pelnījis.
Ko pie velna Toms gvelza? Sintija par viņu tikai domāja... Viņiem patika vienas un tās pašas lietas.. Viņi par viens un otru zināja tik daudz... Viņi bija radīti viens otram!
- Tu nevari !
- Ta tev būs labak. – Toms caur asarām sacīja.
- Man vajag lai tu man esi blakus ! Man vajag tevi !
Tom! Es tevi mīlu ! Mana dzīve bez tevis nav iespējama!
- Piedod, bet tu iemīlējies nūģī, kurš mīl enģeli. Viņi ir pārak atšķirīgi.
- TOM ! Tu labi zini! Mēs esam radīti viens otram, Lūdzu ! Tu sāpini mani! Tu salauzīsi manu sirdi!
- Tas ka es dodos prom nav mans lēmums. Ta kā es nesmu pilngadīgs mans onkulis par mani rūpēsies. Viņš ir vienīgais kas man ir. Un viņš dzīvo ļoti tālu.
- Kur?
- Kalifornijā.
- Ko !? Gribi teikt ka es tevi vairs nekad nesatikšu !?
- Piedod. Tas nav mans lēmums.
- Tom ! Es labāk būtu nomirusi tagat , nekā dzīvotu bez tevis !
- Tā nerunā.
- Bet tā ir. Es bez tevis nesmu nekas. Man tu esi vajadzīgs.
- Sintij.. Es nevēlos no tevis šķirties.
- Es no tevis arī nē.
- Bet tā tas ir.
- Tev nav citu radu?
- Nē.
Atvēras durvis un pa tām ienāca nosauļojies vīrietis, uzrunājot Tomu.
- Tom , mums jādodas !
- Labi.
Toms pieliecās un noskūpstīja Sintiju.
- Es tevi mīlu. Piedod.
Toms izgāja pa durvīm. Viņš lūkojās uz Sintiju verot tās ciet.
- NĒ! – Sintija kliedza.
Pār viņas vaigiem lija asaras. Asaras kādas nekad nebija lijušas.
Viņa kauca pa visu slimnīcu. Palātā ienāca Adrians. Zēns ar kuru Sintija nebiju runājusi.
- Sintij , tā tevi iet?
Sintija neatbildēja tikai mēģināja nosmakt spilvenā.
- Ko tu dari ! – Adrians izrāva Spilvēnu no Sintijas rokām.
- Es nevaru dzīvot bez viņa!
- Sintij, viņam bija jādodas. Domā viņam tas bija viegli? Viņš tevi mīl, mīlēja un mīlēs.
- Tad kāpēc.
- Kuš ! – Adrians pieliecās un samīļoja Sintiju. Sintija apvija rokas ap Adrianu un raudāja.
- Sintij, viss būs labi. Tev esmu es, Kimberlija, Aleksis, Marta un Marija. Viņi vienmēr būs ar tevi. Kā es.
- Tu? Es tevi pat nepazīstu.
- Sintij, tā tev liekas.
Sintija ieskatījas Adriana acīs. Tās bija kā Tomam. Skaistas. Un tad viņa atcerējas.
- Adrians? Adrians Maiks Lotts ?
- Jā, Sintij, tas pats.
Adrians bija viņas bērnības draugs. Pirms notikuma.
- Tavs baleta partneris.
- Adri ! – Sintija apskāva Adrianu. Adris bija viņa iesauka kopš bērnības.
- Par Adri mani neviens kopš tā laika nav saucis. Tikai tu, Sinij.
- Adri.. – Sintija gulēja zēna klēpi un izplūda asarās.
– Kāpēc es?
- Nevajag. Viņš atgriezīsies, tici man. – Adrians pēkšņi likās
tik noslēpumains. Un kāpēc viņš ieradās šeit? Ja jau viņš bija te dēļ Toma tad kāpēc viņš nedevās uz Kaliforniju kopā ar viņu? Un kāpēc viņš viņu mierina? Un viņš viņu nosauca par Siniju, glūži kā bērnībā.Adris un Sinija.
15. Dzīve bez tevis, mūžīgs
tukšums manī.
Jau otro nedēļu Sintija nebija spērusi kāju arā no mājas, necēla telefonu , un neko neēda. Viņas māte bija izmisumā, viņas meita tikpatkā lēnam mira, un viņa neko nespēja darīt.
- Sintij , lūdzu apēd kautko ! – Māte uzstāja.
Sintija neko neteiktdama apvēlas uz otriem sāniem. Viņas acis bija sārtas un miklas. Viņa raudāja visu laiku.
Māte nopūtas un aizgāja. Iezvanījas Sintijas telefons. Viņa ielūkojas ekrana kurš vēstija -
- 183 Neatbildēti zvani – Adrians.
- 67 Neatbildētas ziņas – Adrians.
Sintija pacēla telefonu.
- SINTIJ ! Akdievs ! Kur tu esi? - Tas bija Adrians.
- Mājas. – Sintija gandrīz knapi sadzirdami caur izraudāto balsi čukstēja.
- Vai es drīkstu aiziet pie tevis?
- Man vienalga. Dari kā gribi.
- Sintij!
- Atā.
Sintija nospieda telefonu un pagriezusi galvu uz otru pusi saritinājas un izplūda asarās.
