Es uzrakstīšu reiz grāmatu, varbūt to jau daru. Mēs katrs varētu uzrakstīt tādu un varbūt arī būtu jāraksta? Es to daru. Grāmatā ir bildes no bērnības, tagadnes, draugiem, radiniekiem... Bet man šī grāmata ir jāpārcilā katru dienu, lai palasītu, cik vakardiena bija skaista, cik krāsaina, cik daudz labu cilvēku man ir bijis blakus, jo bez tā visa, manai grāmatai būtu tikai vāki ar nosaukumu " Mana dzīve". Un to neiespiestu tipogrāfijā, to varētu tikai atrast gadatirgū pie kartupeļiem un ļaužu drūmajām sejām. Mana grāmata varbūt ir pusē, nē, laikam sākumā, bet es zinu, ka tā ir ļoti, ļoti krāsainām bildēm. Viena no tām- mana ģimene - Mamma, Tētis, māšuki. Otra- draugi, piedzīvojumi, mūzika... Trešā - Rita, Gustavs, Elza... Es varētu savu grāmatu salikt ar bildēm un tāda tā būs, jo es nevaru uzrakstīt to, ko Tu redzi un to, kā Tu redzi manis rakstīto.
Protams, tajā ir sapītas dzīves, emocijas, atmiņas domas, piedzīvojumi, kurus lasītāji nesapratīs, bet grāmata būs induiduālu sajūtu, piedzīvojumu, pārdzīvojumu kopums, kuros, Tu atradīsi sevi - to, kas man ir bijis ar Tevi - asaras, prieks, negadījumi, smaids utt.
Tu esi ar mani saticies un es ar Tevi, jo mēs iemīlējāmies, iepatikāmies, sadraudzējāmies... Un es joprojām par Tevi iedomājos! Netici? Man nevajag teikt, lai tici. Tev tas jāsajūt! Nelasi grāmatu starp rindiņām, pa diognāli vai no otras puses. Tu lasot sapratīsi rindiņās, kurš esi Tu, kurš ir mans mirklis ar Tevi. Mana grāmata būs tik un tā Tev! Lasi to, es ļoti domāju par Tevi. Tevi, tevi, tevi,jā - Tevi.
Tu zini, ka mūsu ceļi krustojās tāpēc, jo Tev ir jābūt manā grāmatā, manā domu skapī, manā saulrietā, dienā un naktī.
TU ESI MANA GRĀMATA UN TEV TAJĀ IR ĪPAŠA SADAĻA, JO TU ESI MANA SIRDS. TU ESI MANA DZĪVE NO MŪSU PIRMĀS TIKŠANĀS, LĪDZ MIRKLIM, KAD BŪS PALIKUSI TIKAI MANA GRĀMATA.
