Grāfs Monte-Kristo #92

Šoreiz notikumi neies uz priekšu, jo vienā no iepriekšējām daļām aizmirsu pieminēt svarīgu sastāvdaļu, bez kuras Monte-Kristo atstāstu uzrakstīt nav iespējams, proti kad Edmons bija pie Kadrusa ciemos viņa viesnīcā Gāras tilts Edmonam bija kāds dimants kabatā. Šo dimantu viņš bija paredzējis Kadrusam, jo Kadruss, savā ziņā bija bezvainīgs. Kad Edmons bija uzdāvinājis Kadrusam dimantu viņš aizgāja prom. Drīz pēc tam arī Kadruss aizskrēja uz gadatirgu un prasīja, cik tad īsti tāds dimants varētu maksāt. Kāds juvilieris viņam piedāvāja smuku summiņu. Kadruss pateica viņam, lai atļauj apdomāties un atnāk pie viņa vakarā. Juvilieris arī atnāca vakarā pie Kadrusa. Pēc ilgām kaulēšanām Kadruss tomēr to dimantu nopārdeva. Ārā plosījās negaiss, taču juvilieris ar dimantu aizgāja projām, taču viņam vēl bija nauda. Daudz nauda. Nē, KAdruss nedzinās viņam pakaļ un ceļa vidū nenokautēja. Nē. Pats Juvilieris atnāca pie Kadrusa, jo nobijās no vētras. Kadruss ierādīja viņam labu vietiņu un likās gulēt, taču domas par naudu pa galvu vien šaudījās. Kā viņš gribēja to naudu. Nakts vidū viņam nāk ģeniāla ideja prātā. Labāk nemaz nebūtu ienākusi, bet ienāca - Nogalināt juvilieri un savākt gan naudu gan dimantu sev. Tā Kadruss arī izdara, taču te pēkšņi sieva - Es to visu pateikšu policijai. Kadruss, savā ārprāta  lēkmē arī nodur savu sievu un bēg pa vētru prom. Tagad gan mēs uz kādu labu laiciņu atvadamies no šīs slepkavas un pievēršamies atpakaļ Edmona atriebības plāniem.