Give me another life..9

 Bija kluss un lietains vakars. Sakrustojusi kājas uz krāsla, atbalstot galvu pret celi, viņa sēdēja pie datora un vienkārši skatījās cauri visam. Ik pa laikam iegāja draugos, zinot, ka jaunu ziņu tur nebūs, ik pa laikam atvēra citus portālus kur bija reģistrējusies, bet protams nekā. Nevienam viņa nebija vajadzīga. Tā pat arī mēms klusēja telefons, nolikts uz galda un piekonektēts pie lādētāja. Taču priekš kam gan vajadzēja lādēt telefonu, ja tā pat neviens nerakstīja un neviens nevēlējās viņu satikt.

Viņa nebija gara un slaida, ar gariem matiem kā daudzas citas. Viņai nebija nekā, kas spētu kādu ieinteresēt. Viņa pēc dabas bija maita. Citu acīs vienmēr bija pašpārliecināta, centās būt elastīga un iejusties kompānijā, un viņai visbiežāk tas labi padevās, tikai neviens ta īsti neredzēja viņas patieso seju.. Viņa alka pēc mīlestības un maiguma, pēc rūpēm un mazliet vairāk uzmanības... Nevar noliegt, ka viņa saņēma maz uzmanības, bet viņai vajadzēja ko citu. Pagātnē iecirstās pēdas vēl līdz šai dienai atspoguojās viņas vēlmēs, un vēlmju nebija daudz. Viņa nebija izlutināta, bet nebija arī stipri radināta pie darba, skapī nebija nemaz tik daudz drēbju kā parasti stāsta, ka sievietēm esot, tā pat arī apavu izvēle nebija šika. Viņai nebija vajadzīgs brendu apģērbs, bet apavus viņa mīlēja. Kurpes... Augstas, zemas, un pat ja berž - viņai tās patika. Tā pat ar svārkiem... Bet viņa nebija ne modele, ne tievule, lai varētu atļauties rādīt pārak daudz. Īstenībā viņai pat nepatika rādīt neko no sevis. Bērnības apaļie vaidziņi bija atstājušu pēdas viņas tagadējā uztverē par sevi. Bērnībā daudz laika tika pavadīts ar tēvu tāpēc viņas acis saprata mazliet vairāk par kādas citas acīm. Viņā nebija nekā daudz sievišķa, jo spēka viņai vienmēr bija gana.... Tikai... tik daudzi nezināja cik vāja viņa patiesībā ir.. Protams gāja laiks. Viss mainījās.. Un viņa ieguva sievišķīgākas formas, sāka kaut cik kāpt pāri tam, kas notika viņas galvā. Kurpes un svārki, kleitas sāka viņas garderobē parādīties biežāk, bet tad viņa vairs nejutās īsti viņa. Un priekš kam gan viņai censties, ja tā pat būdama skaista viņa nevienam nebija vajadzīga... Tā viņa sēdēja datorkrēslā, atbalstot galvu pret celi, gaidot ziņu. Bet viss bija mēms. Viņa cerēja, ka vismaz kādam viņa būs vajadzīga, bet jo ilgāk viņa gaidīja, jo vairāk pār viņas krūškurvi izskrēja rūgtie kunkuļi. Visticamāk, ka tieši tur arī bija viņas sirds. Viņai sāpēja, bet tā pat nebija jēgas to izrādīt, bet tikai sagremot. Visvairāk sāpēja tas, ka viņa gaidīja ziņu tieši no viena cilvēka. Viņš bija nopietns puisis, ar darbu un samērā labi iekārtoti dzīvi. Viņam pietūka tikai viens - ģimene. Darbaholisms visticamāk neatmaksājas - nauda protams bija, bet kāds prieks no naudas, ja tā nespēj darīt cilvēku laimīgu. Viņai nevajadzēja neko no tā visa. Viņai nevajdzēja viņa naudu, mašīnu vai māju. Viņai vajadzēja tikai kaut nedaudz viņa uzmanību, bet visbiežāk viņa saņēma tikai: "Man šodien ir dranķīga diena...". Viņai nevajadzēja neko no tā visa, kas viņam bija, jo arī sniegt viņa neko nevarēja, tikai sevi, savu mīļumu un maigumu, kas bija viņai iekšā... Viņa gaidīja , bet zināja, ka šodien varetu atkal būt tā pat, taču viņa joprojām gaidīja zvanu un citu atbildi...Un tomēr viņš piezvanīja. Atkal iekrāmējies darbos līdz kaklam, piedāvāja viņai tikties, taču viņa nezināja - piekrist, vai tomēr viņš piedāvāja tikai tāpēc, lai kaut cik izrādītu, ka iekšēji viņam ir velme viņu satikt. Viņa piekrita. Atlika vien gaidīt... Taču šoreiz viņa necentās skriet un īpaši taisīties viņam par godu. Viņa tikai gaidīja.... Un atkal viņa sēdēja gultā ar datoru rokās un apzinājās šo patieso realitātes garšu.Viņš protams uzradās, bet sajūtas vairs nebija tās. Viņa pati nesaprata pēc kā ilgojās. Viņai vairs nebija svarīgs nekas, kas notiek apkārt - pat viņš, kas sēdēja blakus kasot savu bārdiņu... Tika notiesāts šokolādes gabaliņš, tad otrs, bet no tā dzīve nekļuva saldāka.... Viņa bija krāpta. Puisis melojis, pametis dēļ citas un protams atkal vēlējās viņu atpakaļ, bet piedot bija parāk sāpīgi. Nav iespējams, ka neuzplaukst jūtas ja tiekas biežāk. Bet viņš taču tik prasmīgi visu noliedza. Bet tomēr es sāku aizdomāties par to, kā ir ar mani ... Ja kāds cilvēks patīk, tad kāds cits "skaistulis" tiek aizmirsts, jo mums taču ir kas labāks.