http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gerda-3/667920
Nokļuvuši pie jūras, visi kā traki skrējām uz pludmali. Nikola ar Gati , rociņās sadevušies, jau aizskrēja pirmie, novilka drēbes, un ieskrēja jūrā peldēties. Viņi izskatījās laimīgi.
-Jā, brālītis atradis sev skaistu draudzenīti, - Emīls iesmējās un teica mums.
-Jā ,jā, arī mana māšele izskatās laimīga, - abi kopā pasmējās.
-Pagaidiet! Emīl, tu esi Gata brālis? - biju šokēta. Viņi tiešām nebija līdzīgi, man likās, ka tas ir viņa labs draugs.
-Esmu gan. Kāpēc tu par to esi tik pārsteigta? – Emīls jautāja.
-Es nezinu. Es vienkārši nebiju pieļāvusi tādu domu, - visi kopā sākām smieties. Paķēru aiz kreisās rokas Renāru un aiz labās Emīlu, un visi trīs skrējām uz pludmali un darījām to pašu ko Nikola un Gatis – novilkām drēbes un skrējām peldēt.
Nu, protams, abi jau kaislīgi skūpstījās, mēs visi trīs tikai pasmējāmies un skrējām peldēt. Kad es mazliet iepaliku, nopētīju abus puišus. Tik skaisti, tik sportiski... Kā viņi var nebūt aizņemti? Nu labi, īstenībā varbūt viņi ir, tikai es neko nezinu...
Pēc kārtīgas peldes uzrīkojām kārtīgu pikniku. Mums bija augļi, šampanietis, konfektes, laiciņš arī mūs lutināja, to tik vien darījām kā sauļojāmies un ēdām. Diemžēl Emīlam bija jāatsakās no šampanieša, jo viņš bija šoferis, bet neizskatījās, ka viņš par to īpaši bēdātos.
Kad pēc kārtējās peldes apgūlos, lai pasauļotos, sāka zvanīt mans telefons. Atvainojos visiem un ātri pazudu vietējā mežā, lai netraucēti parunātos.
-Jā? – atbildēju nekonkrēti, jo mans telefons nespēja nolasīt zvanītājus.
-Čau, ar mani viss ir kārtībā. Analīzes ir lieliskas un mums ir ļoti labi jaunumi! - runātāja, protams, bija mamma. Biju pavisam aizmirsu rīta notikumus ar telefonu, analīzēm un tēti kabinetā.
-Un tie būtu? – vairs nesatraucoties ,pajautāju.
-Tev un Šarlotei būs māsiņa vai brālītis! – mamma priecīgi iesaucās. Es no šoka gandrīz vai nokritu, bet par laimi blakus pagadījās kāds koks, pie kura pieturēties. Es un māsa jau esam lielas, vai tiešām vecāki grib vēl bērnus? Biju tiešām pārsteigta.
- Nopietni? – tas bija vienīgais, ko varēju atbildēt.
-Jā, meitiņ, nopietni. Kad atbrauksi mājās, parādīšu ultrasonogrāfijas bildīti. Labi, man jāzvana tavai māsai. Čau! – mamma nolika klausuli.
Paliku mēma piejūras mežā. Mana mamma gaida bērnu. Gaida vēl vienu brālīti vai māsiņu man un Šarlotei. Kaut kas pilnīgi neticams!
Nemaz nepamanīju, ka šeit stāvu jau labu laiku un esmu aizmirsusi par saviem piknika biedriem. Atcerējos tikai tad, kad no muguras kāds mani pēkšņi apķēra.
-Kukū! Kur tu paliki? – uzreiz atpazinu balsi. Tas bija Renārs, viņš mani atlaida no apskāviena un sāka smieties.
-Ai, piedod, man zvanīja mamma un es aizdomājos, - mazliet iesmējos un pasmaidīju Renāram.
- Noticis kaut kas slikts? – viņš izskatījās uztraukts.
- Laikam jau, ka pat ļoti labs, bet nevaru to aptvert, - klusi noteicu.
-Drīkst zināt, kas? – Renārs bija ieintriģēts.
-Mana mamma ir stāvoklī, - pateicu to un ieskatījos viņam acīs.
- Tas taču ir lieliski! – viņš pacēla mani gaisā un sāka griezt uz riņķi, līdz abi sākām smieties. Izskatījās, ka Renārs priecājās par šo ziņu.
Kad atgriezāmies atpakaļ, nevienam neko neteicu. Nikolai to pateikšu personīgi, jo uzskatu, ka Gatim un Emīlam īsti nav jāzina, kas notiek manā ģimenē.
Tā kā bija jau vēls, izlēmām doties mājup. Atkal pavadījām visu ceļu smejoties, dziedot un vienkārši esot kopā. Diena bija tiešām izdevusies. Atvadījos no visiem un skrēju mājup pie vecākiem un māsas, lai parunātu par mūsu ģimenes jaunumiem. Sāka likties, ka esmu pat priecīga par šīm analīzēm, šo notikumu un visu, kas ar mani notiek.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gerda-5/668130
