http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gerda-2/667862
Biju izgājusi diezgan laicīgi, tāpēc nesteidzos. Kad biju jau pie mammas darba, pēkšņi uz mammas telefonu atnāca īsziņa.
„Analīzes ir gatavas. Varat šodien ierasties slimnīcā, lai saņemtu tās. Dr.Apse”
Ko? Kādas analīzes? Vai ar mammu kaut kas nav kārtībā? Steigšus skrēju augšā uz mammas kabinetu, pat aizmirstot sasveicināties ar mammas darba kolēģēm. Kad aizelsusies ieskrēju kabinetā, tur stāvēja tētis un abi kaut ko cītīgi pārrunāja.
-Gerda? Ko tu šeit dari? – mamma izskatījās ļoti pārsteigta.
-Es.. Es.. Es atnesu tavu telefonu, tu to biji aizmirsusi mājās, - pēkšņi sajutos tik ļoti samulsusi un apjukusi reizē, ka pat sāku raustīt valodu.
-Varēji jau necensties, es tāpat drīz būtu braukusi uz māju pusi tam pakaļ, bet paldies! – mamma mierīgi atteica.
-Un ko tu šeit dari, tēti? – paskatījos tēta virzienā un jautājoši skatījos.
-Kā redzi, runāju ar tavu mammu, mums vajadzēja pārrunāt dažas lietas. – tētis atteica.
- Par analīzēm, ja? – pateicu to skaļi. Nevajadzēja, taču pati neapjēdzu, ka tas jau ir pateikts. Vecāki saskatījās un uzreiz pievērsās man.
- Gerda, kā tu zini par analīzēm? Kas tev to pateica? – mamma pat mazliet dusmīgi jautāja.
-Neviens nepateica, tev vienkārši tikko atnāca īsziņa no ārsta Apses. – klusi atteicu.
- Un kopš kura laika tu lasi īsziņas? Varbūt man sākt lasīt arī tavējās? – mamma atcirta.
-Bet es redzēju pirmo teikumu – analīzes ir gatavas – un nevarēju to neatvērt! Es taču tikai uztraucos, - gandrīz sāku raudāt. Kas ar mani notiek, Gerda?
-Nesatraucies, vienkārši tev nevajadzēja to redzēt. Mēs aizbrauksim pēc analīzēm un tad noteikti tev padosim ziņu. Tu tikai nesatraucies, ar mani viss ir labi, - mamma mierinoši atteica. –Tagad gan atdod manu telefonu un dodies.
-Lūdzu, - atdevu mammai telefonu. – Gaidīšu tavu zvanu! – pagriezos un aizgāju.
Kas gan mammai varēja notikt? Tam ir jābūt kaut kam nopietnam, ja jau tētis arī dodas līdzi saņemt analīžu rezultātus. Centos aizgaiņāt sliktās domas un skrēju pie Nikolas, jo jau sāku kavēt.
-Gerda, Gerda, atkal kavē! Nāc, ātrāk, brauksim! – Nikola iesmējās un sauca mani.
-Sveika, - samīļoju viņu. – Kur mēs dodamies?
-Gatis mani uzaicināja piknikā pie jūras! Paķersim līdzi arī Renāru, savādāk nabadziņš sēž viens mājās, kamēr draugi florbola nometnē, - Nikola pasmaidīja un teica.
-Gatis? Renārs? Pārāk daudz notikumu šodien, nevaru visu aptvert, - klusi pie sevis noteicu.
-Ko tu tur teici? Nāc, rekur jau Gatis brauc! Renār, ejam! - Nikola mums priecīgi sauca un pat nepamanīja, ka ar mani viss nav kārtībā. Laikam būs patiešām iemīlējusies Gatī.
Iekāpām mašīnā, pie stūres sēdēja kāds jauneklis, viņam varēja būt ap 19, kā Šarlotei. Nu jā, pareizi, kādam jau ir jābrauc, jo Renāram vēl ir 17 un pārējiem mums ir 16. Blakus šoferim sēdēja Gatis, viņš tiešām bija ļoti smuks. Kad iekāpām, viņš iedeva buču Nikolai, kura aiz laimes jau staroja. Es saskatījos ar Renāru un abi pasmējāmies, Nikola tiešām bija samīlējusies Gatī. Viņš iepazīstināja mūs ar sevi un ar šoferi – Emīlu. Viņš tikai jauki pasmaidīja un mēs sākām braukt mūsu piknikā.
Visu ceļu skaļi skanēja mūzika, Emīls brauca tiešām ātri, un Gatis visu laiku runājās ar Nikolu. Abi bija pilnīgā ekstāzē, viņi neredzēja ne Emīlu, ne Renāru , ne mani. Visu laiku manas domas klejoja atpakaļ pie mammas un analīzēm un es nespēju atbrīvoties. Es tikai skatījos ārā pa logu un centos par to nedomāt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gerda-4/668024
