local-stats-pixel

Gaužās asaras. 2. daļa2

 37  0

Mjau :3

Jauna daļa ^.^

Jauku lasīšanu UN atvainojos par kļūdām :3

Mīlu! emotion

???

Es mierīgi gāju caur skolu ar savām gramatām rokās. Es ļāvu saviem, līdz jostas vietas garajiem, blondajiem matiem plīvot soļu ritmā. Man tagad pēc saraksta ir matemātika, bet es apsoliju Metali satikt viņu pie sporta laukuma tālākā stūra. Metali bija mans klases biedrs un mēs kļuvām par draugiem no sestās klases, kad viņš tika pārcelts uz šo skolu. Metali bija kraukļmelni mati, jūras zilas acis. Viņš vienmēr pārvietojās ar kruķiem un vienmēr nēsāja baltu beanie cepuri. Es izsoļu pa pagalma durvīm un priekš pavērās plašs stadions. Skatoties pāri laukumam, pie viena no kokiem pamanīju Metali kruķus, bet pašu Metali neredzēju. Es devos pāri laukumam uz mūsu norunāto vietu. Nonākusi tur es atradu tikai viņa kruķus. Skatoties apkārt, es pamanīju kādu ēnu, kas ieskrēja dziļāk mežā. Es, ziņkāres mākta, sekoju. Mani gaišie svārki ķērās krūmu zaros. "Metali!?" es saucu, kā ēna apstājās gabaliņu uz priekšu. Bet tā atkal atsāka skriet. Es dusmīgi nopūtos un pēkšņi man telefons iepīkstējās. Es izvilku telefonu no maciņa un tā ekrāns mirgoja. Tur bija īsziņa no Metali. Tajā bija rakstīts "Kur tu esi? Atceries, tu soliji."

Es sāku rakstīt atbildes īsziņu, kad starp kokiem pamanīju cilvēku baltā jakā. Viņš paskatijās uz mani un, kad es nomirkšķināju, viņa tur vairs nebija. Es nolēmu doties atpakaļ uz stadionu. Metali stāvēja atbalstijies pret koku un pacietīgi gaidīja. "Redz, kur tu man esi." Metali iesmējās. "Jā..." es nervozi pakasiju pakausi. Man viņam pastāstīt par to, ko redzēju? Labāk nē. Metali atbalstijās uz kruķiem un pagriezās uz skolas pusi. "Tu saproti, ka mēs nokavējām kontroldarbu matemātikā?" Metali vaicāja un ar baltu smaidu paskatijās uz mani. Pēkšņi mans telefons iezvanijās. Es to izvilku no maciņa un paskatijos uz zvanītāju. Es uzreiz nobālēju, ieraugot mirgojošo vārdu. Metali vaicājoši paskatijās uz mani. Zvanītājs bija mamma. Es noriju siekalas un pieņēmu zvanu. "J..." pirms es paspēju pateikt, mani pārtrauca mamma. "Zelda Vaita! Kāpēc tu nebiji uz stundu!? Man te skolotājs zvana un saka, ka tev vispār matemātikā nav nevienas atzīmes! Velcies tūlīt pat mājās!" viņa kliedza telefonā, ka pat Metali dzirdēja. Pēc baurošanas mamma nometa klausuli un es "atviegloti" nopūtos. Lūk, tāda ir 15 gadus vecas meitenes dzīve. Metali izskatijās saskumis, bet es viņam pasmaidīju. "Varbūt vēlies, lai es tevi pavadu līdz mājām?" Metali vaicāja. "Tas būtu jauki, Met." es priecīgi noteicu. Mēs gājām pāri stadionam un man likās, ka kāds mūs vēro. Es pagriezos pret mežu un likās, ka redzu garu stāvu, bet tur bija tikai koki. Es nopūtos un paskrēju, lai panāktu Metali.

"Man vispār ir bail iet iekšā..." es noteicu, stāvot, blakus Metali, mājas priekšā. "Neuztraucies, Zeldu. Viss būs labi." Metali pasmaidīja. "Jā... Bet tu nezini kāda ir mana mamma. Labi... Tad līdz rītdienai." es teicu un paskatijos uz Metali. "Jap! Čau!" Metali teica un devās tālāk. Es piegāju pie mājas durvīm un dzirdēju, kā kāds strīdas. Es atpazinu tikai divas balsis - mammas un tēta. "Es viņu redzēju ar kaut kādu puiku. Domā viņš varētu būt tā problēma?" svešā balss teica."Jā, es tā domāju! Tas puika nav tīrs. Tagad tev būs darbiņš uzzināt par to puiku visu, ko vari, un tu, Ben, arī." mamma kliedza. "Lasima, nomierinies..." cita balss teica. "Pats tu nomierinies Džef! Tevi viņa redzēja!" mamma kliedza pretī. "Gandrīz. Viņa redzēja tikai manu jaku!" Džefs kliedza. "Jūs abi nomirinaties. Man jau galva sāp no jūsu klaigāšanas." vēl trešā balss kliedza. Tur ir kaut kāda sapulce vai? Es strauji atvēru durvis un mani sagaidīja, kas tāds, kas lika sākt klepot, raustīties un sabrukt uz grīdas. To visu pavadīja statiska skaņa. "Slender! Beidz!" mamma kliedza un pieskrēja pie manis. Pēkšņi man kļuva labāk, bet rokas joprojām raustījās un redze miglojās. "Džef... Es tev diez ko neuzticos, bet šoreiz uztaisīšu izņēmumu. Aiznes, Zeldu uz viņas istabu." mamma teica un pie manis pienāca vēl kāds. Viņš mani pacēla un nesa augšā pa kāpnēm. "Esmerald, tu varēsi pieskatīt Zeldu?" es dzirdēju, kā mamma kādam vaicā un pēc īsa mirklīša tas, kurš mani nesa, ielika mani gultā. Viņš aizgāja, bet viņa vietā ienāca kāds cits. Es centos saskatīt, kas ienāca, bet redze joprojām bija miglaina. "Nepūlies. Tev ir jāatpūšas." salda balss teica ar nelielu smiekliņu. "Bet ja es negribu?" es spītīgi atteicu. "Uzgaidi..." viņa noteica un izskrēja no istabas koridorī. "Tim!" viņa iesaucās un pa kāpnēm kāds uzskrēja. Es dzirdēju tikai murmināšanu. Pēc brīža istabā atkal kāds ienāca, bet šoreiz divi cilvēki. Viens palīdzēja man piecelties sēdus un man noreiba galva. Es dzirdēju tablešu trauciņa grabēšanu. "Tā... Tu negribēji atpūsties, tāpēc Tims tev iedos savas zāles." meitene teica un es pamāju ar galvu. Kāds man mutē ielika kapsulu un lika padzerties. Pēc tam, laikam Tims, aizgāja. "Zāles tūlīt iedarbosies un tad tu arī mazāk raustīsies un varēsi redzēt labāk." meitene teica. Mēs nopļāpājām laiku, kamēr zāles iedarbojās. Rokas pārtrauca trīcēt un redze ar palika skaidrāka. Beidzot es redzēju meiteni ar kuru es visu laiku runāju. Viņai bija blondi mati ar brūniem galiem un koši zilas acis. Viņa valkāja melnbaltu kreklu ar tumši pelēkzilu vesti pa virsu, melnas džinsas un pelēkas kedas. "Cik noprotu no tava skatiena, tev redze ir daudz maz palikusi skaidrāka." Esmeralda iesmējās. Es arī iesmējos. "Pagaidi te." viņa teica un izskrēja no istabas. Pēc brītiņa istabā ienāca puisis ar bālu okerkrāsas jaku, ziliem džinsiem un melnām botām. Viņa seju slēpa maska, vienīgais ko varēja redzēt caur masku bija pelēkzilas acis. Viņš apsēdās man blakus un izbrauca roku cauri saviem šokolādes brūnajiem matiem. "Man nepatīk, ka Esme mani sauc vārdā." viņš noteica un paskatijās uz mani. Es vienkārši skatijos pretī. "Pārējie mani sauc par Maskiju. Un es gribēju tev atdot šīs..." viņš teica un no jakas iekškabatas izvilka mazu kastīti. Viņš to man pasniedza. "Kas tur ir?" es vaicāju, skatoties Maskija acīs. "Tās bija tavas mātes, bet es viņai tās atņēmu. Tās ir kasetes. Pusnaktī ej uz mežu." pēdējo teikumu viņš nočukstēja. Es pamāju ar galvu un tajā brīdī istabā ienesās Esmeralda. "Ejam uz viesistabu." viņa teica un aizgāja. Es piecēlos un ieliku Maskija doto kastīti naktsskapīša atvilktē. Maskijs vēroja katru manu kustību. Es izgāju no istabas un devos uz viesistabu.

Mamma mani iepazīstināja ar pārējo ģimeni, lai gan viņa negribēja, lai es ar viņiem iepazīstos. Tātad, tagad jāatcerās, garais, tievais, vienmēr uzvalkā un bez sejas ir Slendermens jeb vienkārši Slenders, ar melnajiem, taukainajiem matiem, ar mūžīgo smaidu, bez plakstiņiem ir Džefs, viens bija līdzīgs Maskijam tikai ar slēpošanas masku uz kuras bija ar sarkanu uzšūta bēdīga sejiņa ir Hudijs. Sieviete, kas pārsvarā turās Slendera tuvumā ir Laura Andrea, viņa ir arī mana krustmāte. Un Esmeralda ir Slendera māsa. Mamma teica, ka ir vēl šādi cilvēki un suns. Slenders man atvainojās par to ko man nodarīja, es viņam piedevu un piemetu, ja nebūtu Maskijam tās zāles, tad es viņus nebūtu iepazinusi. Man visvairāk no visa šī pulka patika Esmeralda, Džefs un Maskijs ar Hudiju. "Lasima... Es drīkstu ar tevi parunāt? Divatā." Slenders teica un mamma ar viņu pazuda. Burtiski pazuda. Es vienkārši skatijos uz to vietu, kur viņi stāvēja uz pēkšņi... Pazuda. Es sapurināju galvu un nogludināju svārkus. Mans telefons iepīkstējās un tur bija īsziņa no Metali.

(M. - Metali; Z. - Zelda)

M. - Tu dzīva?

Z. - Dzīvāka, kā jel kad. Uztraucies?

M. - Nu... Nedaudz. Nevar?

Z. - Nevajag :D sanāca tikai neliela skaidrošanās.

M. - A... Nu jā... Varbūt vēlies satikties? Es tev gribu ko parādīt

Z. - Labi. Kur? Cikos?

M. - Pie vecā vītola? Tagad?

Z. - Labi, dodos :*

M. - Gaidu :*

Es nopūtos un paskatijos pulkstenī. Bija jau 18:38. Tas viss gan prasija daudz laika. Es aizskrēju uz savu istabu un uzvilku kaut ko sev nepierastu - melnus pieguļošos džinsus, zilu "Black Veil Brides" t-kreklu un pa virsu mammas dāvināto, pelēko jaku ar nelielu vilnas oderi. Matus es saņēmu zirgastē ar rozā matu gumiju. Es noskrēju uz pirmo stāvu un visi, izņemot Maskiju un Benu, bija prom. Es uzvilku savas baltās kedas un grasijos doties ārā, kad mani apturēja. "Zelda! Kur tu iesi?" tētis vaicāja. "Es iziešu pastaigāties." es atbildēju un dzirdēju, ka tētis liek Maskijam nākt līdzi. Mēs izgājām no mājas un, kad mēs bijām pietiekoši tālu, Maskijs no jakas kabatas izvilka cigarešu paciņu un šķiltavas. Viņš piedāvāja man cigaretes un es atteicos. "Es tak nevienam neteikšu un es redzēju, ka tu smēķē kopā ar puišiem." Maskijs iesmējās. Es paņēmu cigareti un izvilku savas šķiltavas. Uzmiet krāsu. Rozā. Es aizdedzināju cigareti un Maskijs tagad lūdza, lai es viņu uzrunāju vārdā Tims, jo viņš bija noņēmis masku. Es pamāju ar galvu un ievilku dūmu. Drīz vien mēs nokļuvām pie vecā vītola. "Um... Man te jāsatiekas ar vienu cilvēku, tā kā.... Lūdzu..." es nezināju, kā īsti to pateikt. Tims iesmējās un, saprotoši pamājis ar galvu, aizgāja. Es apsēdos uz vienas no vītola saknes un gaidīju. No ielas puses es beidzot pamanīju pazīstamu tēlu. "Čau, Metali!" es iesaucos un tēls paātrināja tempu, cik nu varēja pārvietojoties ar kruķiem. "Piedod, ja liku tev ilgi gaidīt... Tu esi smēķējusi?" Metali mazliet samulsa. "Nekas... Nē es, nākot šurp, pagāju garām dažiem vīriešiem, kuri smēķēja." es nervozi pasmaidīju. Metali iesmējās un apsēdās uz saknes pretī man. "Ko tu gribēji man parādīt, Met?" es vaicāju un viņš mazliet nosarka. "Es... Es sapratīšu, ja tu pēc tam negribēsi ar mani kontaktēties, bet es nevaru turēt no tevis savu noslēpumu..." Metali noteica un nostājās kājās, bez kruķu palīdzības. Viņš novilka savu balto cepuri un viņš pakustināja savas ausis. Tad viņš no mugurpuses kaut ko saplēsa un tur parādijās melna aste. Es vienkārši sēdēju un skatijos uz viņu. Metali skatijās uz mani un viņa ausis nolaidās zemāk. " Ka... Kāpēc tev ir tādas ausis un aste?" es beidzot ierunājos. "Mani bērnībā sakoda viens no Zalgo sūtītajiem dēmonsuņiem. Tas nogalināja visu manu ģimeni, bet es kaut kā izdzīvoju ar šausmīgu kodumu sānā. Man šis bija, kad es pamodos nākošajā dienā..." Metali teica. Man viņa palika žēl. Es piecēlos uz apskāvu viņu. Viņš mazliet minstinājās un tad apskāva mani pretī. "Mēs vienmēr būsim kopā, vienalga, kas notiks vai nē." es teicu un pamanīju, ka metali aste priekā vicinās. Tas lika mums abiem iesmieties.

Sī bija līdz šim garākā daļa,

Kuru es biju uzrakstijusi.

Nākošo centīšos uzrakstīt garāku X3

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

emotion 

 0  0 atbildēt

+

 0  0 atbildēt