Gaisma pustumsā /27.daļa/0

Pie bāra paņēmām katrs pa dzērienam. Sev atļāvos vieglu martini, bet Kerija izvēlējās viskiju ar kolu. Nedaudz vēl patērzēju ar bārmeni, taču redzot, ka meitene iejukusi starp cilvēkiem, aši steidzos pakaļ. Pēc brīža manīju, ka viņa laiski atlaidusies dīvānā ar skatu pret paaugstinājumiem, kurus varēja pielīdzināt skatuvei. Nemanāmi pievienojos un lēni malkoju dzērienu. Kerijas sejā vairs neredzēju izbailes un neuzticību, drīzāk labsajūtu un atvērtību. 

-Paldies, Raien, šeit ir lieliski. -viņa iesaucās un vieglītēm pašķielēja uz mani ar greizu smaidu.  

-Tagad jau nekas vēl nav sācies! -iespurdzos un norādīju uz tukšajiem paaugstinājumiem, -Vēlāk būs priekšnesumi, tad tu varēsi teikt, ka ir lieliski. -iedunkāju un abi saskandinājām glāzes. Arī es šovakar jutos savādi atvieglots. Šeit sēžot, neatliek laika prātot par problēmām, jo klubu uzskatīju kā paralēlo pasauli, kurā uz brīdi aizmirstu, kas es esmu.

Ērti atspiedos atzveltnē un vēroju apkārt notiekošo. Ar laiku telpā saplūda cilvēku bari un kļuva aizvien mazāk vietas, bet tas tikai uz brīdi, līdz pirmā priekšnesuma beigām. Pieķēru sevi pie domas, ka vajadzētu pasaukt arī Miku, taču šo ideju atliku uz vēlāku.

Kad zāles priekšā uz paaugstinājumiem uzkāpa četras meitenes, uz brīdi aizmirsu par Keriju. Uzmanīgi vēroju meiteņu kustības un degsmi acīs. Jutos apburts. Allaž esmu apbrīnojis sievietes, kuras sevi apzinās un spēj sevi parādīt arī citiem, nekaunoties. Nemanot glāze manā rokā bija tukša un priekšnesums beidzies. Apsvēru ideju pasūtīt otro, bet atceroties par automašīnu, sakodu zobus un brīdi dīkā sēdēju dīvānā. Kerija tikmēr apburta sūca palikušo alkoholu no glāzes.

-Tukš. -viņa manā virzienā pasniedza glāzi, liekot saprast, ka šī nebūs pirmā un pēdēja.

Gausi pieslējos kājās un laužoties caur cilvēka pūlim, devos uz bāra pusi.

-Harij, ielej vēlvienu viskiju. -nokomandēju vīrieti. Viņš pūlējās vaigu sviedros, lai apkalpotu klientus. Skraidīja no vienas bāra letes uz otru, kā izsūtāmais.

Taču atradis laiku man, apjautājās, -Kas tā par meiteni, ar kuru ieradies? -viņa skatiens bija viltīgs.

Atmetu ar roku, -Ģimenes draugs. -piespēlēju tos pašus melus, ko Kerija saviem draugiem. Ja bijām uz vienu roku, tad jāspēlē līdz galam. Šķelmīgi pasmaidīju un pasniedzos pēc kokteiļa, -Ā, un pieskaiti manam rēķinam.

-Katrā ziņā. -dzirdēju aiz muguras Hariju uzsaucam.

Vēl nebiju apsēdies, kad glāze no manām rokām tika burtiski izrauta. -Kas tu pie bada bijusi? Tas taču nav ūdens. -atgādināju caur smiekliem

-Šobrīd man ir vienalga, ko dzeru. Nežēlīgi slāpst. Man vienīgajai ir karsts? -uzdodot jautājumu, Kerija pārlaida skatienu apkārtējiem.

Atbilde nebija ilgi jāprāto, -Nevis dzer tā kā lops, bet labāk novelc to žaketi. -pamācīju un līdzēju atbrīvoties no apģērba. Zem žaketes meitene bija uzvilkusi bēšu kleitiņu ar melnu jostiņu ap vidukli. Diezgan pavedinošu, ja neskaita nepiedienīgo garumu, kurš sniedzās drusku zem dibena. Taču apvaldījis šos komentārus, turpināju būt lietišķs. 

-Tūlīt būs nākamais uznāciens. -piemetināju un manīju kā Kerijas acis degsmē mirdz. Biju gandrīz pārliecināts, ka viņai šeit patika. Varbūt pat vairāk nekā man. Jutos apmierināts ar domu, ka uzdevums izpildīts lieliski, atceroties, ka Kerija vēlējās izlaist garu. 

Arī šoreiz, meitenes, kuras graciozi kustējās, novērsa uzmanību no visa pārējā. Biju kā piekalts ar skatienu.

-Es arī māku tā kustēties. -pēkšņi Kerija vienaldzīgi secināja. 

Tas jau skanēja interesanti, -Tad kāpēc nekāp uz skatuves? -uzdevu tiešu un kodolīgu jautājumu. 

-Es tikai pateicu, ka protu tā kustēties. -viņa nedaudz nopietnāk atgādināja, -Tu laikam nedomā, ka spētu uzkāpt. -manā virzienā tika vērsts ellīgi sirdi plosošs skatiens, kurš gluži vai prasījās pēc atbildes gājiena. 

-Esmu par to pilnīgi drošs. -klusi noteicu un ar tādu pašu skatienu palūkojos uz meiteni. 

-Paturi manu dzērienu. -Kerija paslidināja savu glāzi uz manu pusi un aši pieleca kājās. Neprasot jebkādus komentārus, uzkāpa uz skatuves. Šoreiz man elpa aizrāvās, jo nezināju, ko lai sagaida no šīs svešādi nepazīstamās būtnes. Pieķēru smaidu iezogamies sejā. Viss apkārt gluži vai pagaisa, fokusēju visu uzmanību šai vienīgajai meitenei. 

Kerija izdarīja lēnas un pavedinošas kustības. Pietupās un reizē ar pirkstu galiem aizsāra matus un tos virpināja. Pēc sejas spriedu, ka tas viņai itin labi patika. Šī meitene, kuru tikai tagad sāku iepazīt, lieliski jutās uz skatuves, pat īpaši neko nedarot. Mūzikas ritmā kustināja gurnus un pa brīdim kleitiņas mala tika pavilkta uz augšu, atsedzot pilnīgas dibena formas.

Nespēdams nosēdēt, piecēlos un vērojot darbības, kodīju lūpas. Beigās vēl pacēlu glāzi par godu Kerijai un iemalkoju viņas viskiju. Pašcieņa neļāva rīkoties bravūrīgi, tāpēc saglabāju mieru un tikai domās ļāvu vaļu mežonīgajiem fantāzijas uzplūdiem. Šķita, ka Keriju ieraudzīju pavisam savādāku, nekā pirms stundas vai brīža, kad viņa uzkāpa uz skatuves.

Kaut kas manī sakustējās. Pamodās tā daļa Raiena, kas jau krietnu brīdi dusēja ciešā miegā. Vai tiešām bija lemts pēc ilgiem laikiem sajust nolādētos taureņus vēderā, kuri kairināja ķermeni no iekšpuses, draudot izlausties?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gaisma-pustumsa-28dala/721653">Gaisma pustumsā #28