Šis dzejolītis tapa vakar, braucot no Rīgas. Bija jābrauc gandrīz 4h. Vienkārši aiz gara laika man viņš tapa. Šis dzejolītis nav veltījums kādai meitenei kā daudzi man dzejoļi, šis ir vienkārši dzejolis. Varbūt kāds puisis var šo dzejolīti aizsūtīt savai mīļotajai.
Mīļotā mana,
Vai Tu esi tā, kas man no rītiem zvana?
Mani modina
Un savu smaidu spodrina.
Pie sevis sauc
Man prātu jauc,
Mani grib,
Kad smaids Tev zib?
Tad klausies tā,
Satiksimies tajā vietā,
Kur pirmo reiz mēness apspīdēti
Mēs bijām pārlaimgi.
Vai tu atceries to?
Kad atdevi man šo,
Atdevi man savu sirdi,
Jo mīlēji mani stipri.
Un tajā brīdī,
Es zināju dziļi sirdī,
Ka būsim kopā mūžīgi
Un šaubīties bij veltīgi.
Tatad gaidi mani
Ja kas tad zvani,
Tajā vietā kur mēness spīd visspožāk
Un mūsu sirdis dzoed vislīksmāk...
/M.Martinovs/
