Free7

Uznāca dīvains noskaņojums... Gribēju kautko uzrakstīt....

Ir pienākusi kārtējā, parastā pavasara diena. Taču šī mazliet atšķīrās no pārējām. Zeltainā saule ar savu spilgtumu un brīnišķīgo staru siltumu priecē mani jau vairāk kā nedēļu. Katru vienmuļo rītu es pamostos un manā galvā nav nevienas domas. Tas priecē, jo katru vakaru ir jāmokās ar neizturamu bezmiegu, kas dzen izmisumā. Un gulēt ejot vārtos pa gultu vismaz divas nogurdinošas stundas, jo es vienkārši nespēju beigt domāt par sīkumiem. Rīts vienmēr sākas labi. Tikai dienai ritot tā sabojājas, kā vakarā uz galda atstātā kūka, kuru no rīta gribēju apēst brokastīs. Šorīt es atvēru savas acis, tajās iesitās vājā rīta gaisma, kas man vairāk atgādināja vakara krēslu, saule vēl nebija uzlēkusi. Ārā čivināja mazie pūkainīši, kas pavasarim iestājoties mani modina katru rītu, laukā varēja dzirdēt sētas kaķu rotaļas un koku šalkoņu rāmajā, dzestrajā vējā. Es žigli pametu skatu uz pulksteni un aptuveni nojautu, ka vēl ir laiks. Centos nesākt rēķināt, jo tas izsauktu neizbēgamu procesu, kas novestu pie domāšanas. To es noteikti negribu. Vismaz ne šorīt. Es lēnām, gluži kā palēninājumā pagriežu galvu lielā loga virzienā un kā jau katru rītu nosolos sev, ka vakarā es atnākšu mājās un lai arī cik nogurusi es būtu, es to nomazgāšu. Lai rīta saulei nebūtu jāatduras pret plāno pilsētas putekļu kārtu, lai tā ieraudzītu mazo nekārtību, kas valda manā istabā, kuru kā jau katru rītu es apsolos vakarā sakārtot. Skats aiz loga mani nepārsteidz. Katru pavasari es uzmanīgi sekoju līdzi dabai. Man patīk skatīties kā ar katru dienu viss kļūst zaļāks, atdzīvojas, nomet smago miega nastu un sāk dzīvot. Aiz loga esošais vītols izceļas pārējo koku vidū ar savu gaišo, zaļo rotu. Tā slābanie zari nokarājas un šūpojas šurpu turpu vieglajā vējā, radot maigu šalkoņu. Vītola stumbrs pievienojas un sirds dziļumos klusu čīkst līdzi. Dižais kastanis mani neinteresē, tas mani nesaista tik ļoti kā vītols. Es slidinu skatienu uz sānu un apstājos pie lielas baltas kaijas. Šī kaija tur ir katru rītu. Pat ziemas saltumā tā uz vienas kājas stāvēja uz vecā, apsūbējušā lampas staba, un ja tās vietu bija aizņēmusi kāda bezkaunīga vārna, tad tā ar varu tika padzīta. Sniegs, lietus, sals vai migla, kaijai viss bija vienalga. Arī šorīt tā tur sēdēja un ar savu tumšo, gudro skatienu raudzījās man tieši acīs. Man vienmēr liekas, ka tā grib ko pateikt. Aizdomājos, vai viņai nav bail uz vienas kājas tur stāvēt uz slidenās lampas, kas jau sen aizgājusi pensijā un drīz jau apritēs pāris gadi kopš brīža kad tā izdzisa un atstāja visus tumsībā. Sākumā man bez lampas gaismas viss likās tumšs un nejauks, bet ar laiku es iemācījos mīlēt tumsu. Bet kas tad tas par augstumu kaijai. Tas noteikti tāds nieks vien. Es iedomājos šo kaiju lidojam pāri Rīgai augstu gaisā, tā ir brīva, līst lietus, tas kapā māju jumtus un saliedē visus un visur, lietus mazliet palēnina kaijas kustības. Bet kaijas mīl lietu. Manuprāt, tās ķer katru izdevību, lai tikai palidinātos un negaisa laikā lidinās apkārt, augstu gaisā, brīvas, laimīgas Noteikti, šim putnam vecā laterna ir nieks. Un stāvēšana uz vienas kājas nav vis nekāds akrobātisks triks, bet parasta nodarbe. Manus sapņojumus par kaijas brīvību izjauca skaļš ķērciens. Es atgriezos realitātē. Tā eleganti sapurinājās, nostājās uz abām kājām, izplēta spārnus, kuri bija noklāti ar melniem pelēkiem un brūniem lāsumiņiem, paskatījās uz mani pēdējo reizi, tā it kā gribētu ko teikt un aizlaidās. Gaisā tā pievienojās citām kaijām. Lidojumā staltā kaija izdvesa vēl vienu skaļu ķērcienu, kas lēnām nolaidās pār visu pagalmu un izsauca neskaitāmas atbildes no citām kaijām, kas dzīvoja uz māju jumtiem. Viņai laikam apnika, ka uz viņu skatās caur apputējušu logu un nesveicina. Manā galvā nozibēja maza doma. Es to lēnām atstūmu, saņurcīju un noglabāju stūrītī, un centos neielaist savā brīnišķīgajā rīta pasaulē. Es aptuveni nojautu, kas tā bija par domu. Jutos pamesta un apstulbusi. Pametu vēl vienu skatienu uz pulksteni. Ir pēdējais brīdis, lai celtos. Viegli nopūšos, izsvempjos no mīkstās, siltās gultas, kura manu pēcpuses pacelšanu apstiprināja ar vieglu koka krakšķi un gandrīz nedzirdamu matrača čīkstu. Es sapurinos un skrienu līdz balkona durvīm, lai tās aiztaisītu. Visu nakti tās stāvēja vaļā, jo gulēt sasmakušā gaisā ir tīrās mocības. Istaba bija auksta, es ātri atradu drēbes, saģērbos un pametu skatu spogulī. Man pretī lūkojās samiegojusies būtne ar piemiegtām acīm, izspūrušiem matiem un bālu seju. Es viegli nosmīnu pie sevis. Jau kuro reizi es iemīlos pati sevī un izbaudu šo brīnišķīgo sajūtu. Taču doma par kaiju izdzēš vieglo smaidu manā sejā. Es sapurinu galvu, kā mēģinādama izkratīt nejauko domu no galvas. Vēl mazliet un es kavēšu. Meklēju mācību grāmatas starp lieko papīru kaudzēm, grāmatām, kuras kādreiz man bija iedevuši palasīt draugi, starp bibliotēkas grāmatām par pēdējiem vienradžiem, šausmu filmām, operu recenzijām un austrumu cīņām, kuras jānodod bija jau pirms sešdesmit astoņām dienām. Jā. Esmu sākusi skaitīt un tas nozīmē, ka esmu daļēji pamodusies un izlīdusi no rīta miglas. Diemžēl visa mana dzīve ir vieni skaitļi. Tā ir mana vājība. Savācu mantas un dodos vilkt apavus. Pa ceļam gandrīz nomīdu savu pelēcīti, Fēbi, kura, sadzirdējusi manu rosīšanos un arī piecēlusies, nemitīgi man uzmācas ar savu mīlestību. Man vajag lai mani mīl vismaz mans kaķis. Es pieliecos un noglaudu viņas pelēko samta kažoku, kurā manāmi šampanieša krāsas plankumi, kuri man krīt uz nerviem, un viņa aiz laimes sāk vārtīties pa grīdu un ripināties no viena sāna uz otru. Pamanu, ka kaķis ir pacenties un pie manas istabas durvīm nolicis spēļu pelīti. Paņemu rokā sažļembāto mantu, kurai dažās vietās trūkst apmatojuma un cauri spīd plastmasas karkass un to viegli saspiežu. No mantiņas izspiežas spalga, burvīga skaņa, kas visticamāk tikko pamodināja pusi manas ģimenes, bet Fēbe tikai saspicē ausis un sastingst. Jau nākamajā mirklī mana roka ievada peli slaikā lidojumā pāri visam gaitenim, ko pavada zibenīga Fēbes reakcija un straujš kaķa skrējiens tai pakaļ. Lamināts ir slidens un pēdējos metrus viņa slīd uz sāna ar peli zobos līdz ietriecas sienā, bet viņai vienalga. Pele tiek plēsta cik vien labi kaķis to māk. Atstāju dzīvnieku savā nodabā un atrodu savas novalkātās, mīļās kedas, kuru dzīvība lēnam izdziest manu acu priekšā, bet šķirties no tām ir pārāk grūti. Es uzvelku kedas, paķeru jaku un skrienu uz skolu. Sākums bija samērā labs. Bet es jau pieminēju kūku... . Ejot uz skolu sāku domāt par kaijām. Domāju par kaijām visu dienu. Par to ķērcienu un daudzajām citu kaiju atbildēm. Šī doma bija mani sagrābusi savā varā. Vai patiešām kaijai ir vairāk draugu nekā man? Vai uz manu saucienu kāds atsauktos... .