3

 30  0

"Emo, mans brālīt, mums vajag to darīt,
Sāksim jau rīt. Nu, visvēlākais parīt."
Skatījās Vilsons uz jaunāko brāli,
Tomēr tik redzēja saulainu tāli,
Redzēja sevi ar trofeju rokā
Stāvam kā varoni brazīļu lokā.
Emersons priecīgi smaidīja vien:
"Gudrs tu esi, mans brāli, nudien!
Radīsim brazīļu komandu abi."
Pamāja Vilsons: "Jā, jā, tas būs labi.
Līksmojies, Emo, un uzklausi mani -
Brazīļu cilvēki būs mūsu fani
Tāpēc, ka tautai mēs komandu celsim,
Labāko Formulas krējumu smelsim."
Piepeši Emersons palika drūms:
"Brāli, vai tiešām tik labi ies mums?
Pāragri tagad par krējumu spriest,
Varbūt mums nāksies vēl neveiksmes ciest,
Dabūsim sūkalas krējuma vietā."
Uzsauca Vilsons: "Tu, Emo, šai lietā
It neko nesajēdz, maziņš vēl esi!"
Ņirgājās Emersons: "Dzelteno presi
Brazīļu komanda smīdināt spēs."
Atteica Vilsons: "Vai nabagi mēs?
Dūšīgi ķersimies abi pie lietas,
Noliksim sāncenšus ātri pie vietas.
Veikliem un viltīgiem vajag mums būt,
Slavenus, bagātus sponsorus gūt.
Konstruktors būs mums mans draugs, kuru mīlu,
Šodien es vedīšu šurpu Davilu."
Jautāja Emersons: "Kā gan to sauks -
Komandu mūsu, kas izcili brauks?"
Smaidīja Vilsons: "Kā komandu sauks?
Protams, ka nosaukums jādod tai jauks.
Esmu par lietu šo domājis daudz,
Tagad man lēmumu izteikt ir ļauts:
Princips mums trasē būs skaldi un valdi,
Lepni šo komandu sauks - FITTIPALDI!"
Piebilda Emersons: "Sāncenši bālēs
Redzot šo komandu lidojam tālēs."
Atveda Vilsons Davilu pie brāļa,
Sacīja: "Emo, šim puisim būs vaļa
Izdomāt, uzzīmēt, projektēt, būvēt,
Konstruēt, metināt, krāsot un skrūvēt.
Sniedz viņam roku, lai kļūstat jūs draugi."
Smaidīja Emersons: "Jauki, brāl, jauki.
Sveiki, Davila, es ceru, ka tu
Esi šeit tādēļ, lai palīdzētu
Komandu radīt, ko sauks FITTIPALDI.
Ceru, ka talants tavs nav tikai maldi."
"Sveiks, Fitipaldi, par Emo ko sauc!" -
Teica Davila - "Man tagad ir ļauts
Parādīt publikai talantu savu,
Bolīdus būvēt, kas nesīs jums slavu."

Ātri Davila šos būvdarbus veica.
Vilsons un Emersons drīz vien jau sveica
Uzcelto bolīdu - jaunu un spožu,
Likās, ka nesīs tas titulu drošu.
Tomēr... Ak, vai! Kā jau Emersons spriedis,
Milzīgais darbs bija neveiksmi cietis.
Izdevās nestabils, vājš FITTIPALDI,
Nebij diemžēl tas ne skaldi, ne valdi.
Kamēr Hants, Lauda par titulu kāvās,
Emersons mocījās formulās savās.
Tomēr šīs komandas strādnieku barā
Visi bij možā un priecīgā garā.
Pavērot brāļus patiešām bij jautri.
Lai gan pēc izskata likās tie kautri,
Reizēm tie sakāvās netaupot spēkus,
Kraujot viens otram vislielākos grēkus.
Tomēr pēc brīža tie salabt jau spēja,
Apskāvās cieši un asaras lēja.
Jautri bij strādniekiem scēnas šīs vērot
Un tie par neveiksmēm nespēja sērot.
Joki ir joki, bet reālas lietas
Virzījās lēni un knapi no vietas.
Komandas strādnieki žēlojās: "Ak,
Vilsons uz nerviem krist visiem mums sāk.
Nelabā balsī viņš aurot tik prot,
Nespēj tas iedvesmu strādāt mums dot."
Nebija Emersons arī tik cītīgs.
Iebrēcās boksos kā āzis viņš spītīgs,
Jābrauc kad bija tam degvielu liet:
"Visiem jums širmis ir aizkritis ciet!
Apļa laiks būtu man izdevies labs,
Tagad dēļ boksiem tas sabojāts taps."
Izbraucis trasē viņš ņēmās tā nesties,
Ka Vilsonam sāka pat nelabi mesties.
Ķērās pie sirds viņš un iesaucās: "Ai,
Brāli, tavs eņģelis tev klāt stāv lai!
Vai tad pa trasi ir atļauts tā skriet?
Braucot tik ātri tev slikti var iet."
Tomēr bij Emersons centies par velti,
Tika ar brāli vēl vairāk tie pelti.
Vilsons, kam netrūka rakstura skarba,
Atlaida drīz vien Davilu no darba,
Teikdams: "Tev padoms patiešām bij īss."
Tomēr bez izmaiņām palika viss.
Sāncenšu komandas uzvaras krāja,
Bet FITTIPALDI vien palika vāja.
Žēlojās Emersons: "Ak, mana slava!
Bij tā reiz liela, bet tagad vairs nava.
Patiku ļoti reiz brazīļu tautai,
Bet nu šīs cieņas pret mani vairs nav tai.
Brazīļiem tagad ir jauns elks - Pikē,
Jauns viņš un ātrs, bet Emo vairs nē."
Piebilda Vilsons: "Mums komanda jūk,
Ak, mani sapņi, cik ātri tie brūk!
Žēl, mīļais brāli, ka beigsies drīz viss,
Cīņas spars manī jau ir izdzisis."

Beidzās viss rudenī, vakarā klusā,
Tad, kad tu, lasītāj, laidies jau dusā.
Pustukšā cehā trīs vīrieši skuma
Sēžot uz soliņa kambarī drūmā.
Viens bija Vilsons, ko tauta reiz sveica.
Otrs - Davila, kas cītīgi veica
Vājajā komandā vairākus darbus,
Cenšoties ignorēt apstākļus skarbus.
Trešais, kam bija visskumjākais skats,
Sēdēja čempions Emersons pats.
Sēdēja vīrieši tumsā turklāt,
Nespēja gaismu vairs tie apmaksāt.

Komentāri 3

0/2000

👍

 2  0 atbildēt

👍

 1  0 atbildēt

👍

 0  0 atbildēt