Filosofiskais Ateisms9

Filosofiskais Ateisms

Pārsvarā cilvēki jau bērnībā ir izlēmuši ko darīs, kad kļūs pieauguši. Arī es biju viens no tiem. Lai gan es neticēju, ka velmes piepildās, es ļoti gribēju būt filosofs.
Toreiz, kad es gāju astotajā klasē, daudzi mani apsmēja mana rakstura un izskata dēļ. Es apzinājos, ka nevalkāju un nedomāju, kā mani vienaudži, bet es negribēju izcelties. Es vēlējos zaudēt tādu statusu, kā "tipiskums". Daudzi mani uzskatīja par ļaunu un iedomīgu, līdz pie manis pienāca pazīstama meitene vārdā Mērija un sacīja: "Tu esi mainījies. Tas mani biedē. Es par tevi uztraucos." Neko tādu es no viņas nebiju gaidījis. Viņa bija maza auguma, nedaudz apaļīga, klusa, ar dzidrām, gaišām acīm un ar mani pārsvarā nerunāja, bet tagad - viņa pieliecās man tuvāk un lūdza: "Kur ir noslēpusies tava pozitīvā puse?" Apmulsumā un pārsteigumā viss, ko es spēju izgrūst no savas mutes bija vārds "nomira". Neatskatoties uz viņas noslēpumaino seju, es pagriezos un aizgāju mājās. Skolas stundas jau bija beigušās. No skolas līdz mājām bija tikai nepilni septiņi kilometri. Autobusā, ar kuru es vienmēr braucu mājās, sēdēja kāda veca, jukusi tantiņa, kas ieraudzījusi mani, sāka pievērst sev uzmanību ar vārdiem "Skatieties, mežonis! Mūsdienu jaunatne ir nožēlojama! Tādu skolā nedrīkst ielaist." utml. Es un apmēram lielākā daļa autobusa pasažieri viņai nepievērsām uzmanību, līdz viņa šķērsoja visu transportu un tikusi līdz manis turpināja savu sakāmo rādot uz mani ar pirkstu. Arī tad viņa man šķita vienaldzīga, bet no uzmanības trūkuma viņa sāka mani fiziski aiztikt, bet es izrāvu savu roku no viņas tvēriena netīšām iesitot viņai pa seju. Viņa apstulba (un es arī), it kā ļaujot man turpināt savu gājienu. Es iegrimu apziņā, ka visi mani vēro un gaida manu nākamo soli, bet es ātri izkāpu no autobusa un turpināju ceļu kājām.
Mājās es ierados vēlu. Man tēvs bija izbraucis, bet māte pus aizmigusi atvēra dzīvokļa durvis un vaicāja, "vai es vēloties vakariņas?" bet es negatīvi pakratīju galvu un iegāju savā istabā. Mana istaba bija mans "glābiņš" no sociālās dzīves (tas bija vel viens tipiskais fakts, kurš man piemita un ļoti riebās). Es nometu skolas somu telpas vidū un apgūlos gultā. Lai cik tas savādi nebūtu, es aizdomājos par to, ko Mērija man jautāja. Es apzinājos, ka pats esmu vainīgs pie tā, ka cilvēki mani ienīst, tā pat, kā es viņus, ka pats esmu vainīgs pie tā, ka esmu negatīvs, jo to viegli varu mainīt atkal atpakaļ un vēl es apzinājos, ka es nevēlos būt pozitīvs, jo man ir labi tā pat un man bija vienalga par citu viedokļiem, bet es nebiju iedomājies, ka ir kāda, kas par mani uztraucās. To nakti es negulēju, tā pat, kā pārsvarā pārējās, jo biju iegrimis kārtējā, filosofiskajā daiļdarbā.
Nākamās dienas rīts sākās ar aukstu dušu. Uz skolu es atbraucu ar nokavēšanos. Es atvēru mācību klases durvis un uzreiz pamanīju, ka Mērija nebija skolā, bet spert pirmos soļus telpā man liedza skolotāja, kura lika atvainoties par to, ka kavēju, bet es viņai atcirtu, ka netaisos viņas priekšā pazemoties. Es pagriezos un aizgāju prom pa skolas gaiteni.
Sēdēdams un gaidīdams, kad mācību stunda beigsies, gaiteņa galā parādījās Mērija. Viņa pienāca pie manīm, apsēdās man blakām un mēs abi klusējām. Es viņu vēroju, bet neizdvesu ne skaņas. Viņa lēnām pagrieza galvu pret manējo un ar izaicinošu smaidu jautāja: "Un kad viņš atdzims?" Nesaprazdams kas ar mani notiek, es pielecu kājās un sāku bļaut: "Ko pie velna tu dari? Kādēļ tu neesi klasē?" Viņa mierīgi piecēlās, bet turpināja smaidīt un nezaudēja acu kontaktu tā, it kā viņa mērītu manu pacietību. "Es vēlos Tevi izzināt," viņa sacīja. "Ieej klasē, atvainojies un sāc mācīties!" es viņai liku turpinot savu domu, apsēžoties uz grīdas, noliekdams galvu un iegrimstot domās. Mērija notupās man blakām un viņas sejā pazuda izaicinošais smaids. "Es tev lūdzu - palīdzi man tevi izzināt. Mani sāk ieintriģēt tava dzīves uztvere." Es (joprojām) pārsteigts pagriezu galvu pret viņu un sacīju: "Es nebiju gaidījis no tevis intresi par manu dzīvi, bet lai cik dīvaini tas nebūtu, man patīk tava neatlaidība. Labi klausies: Saklausi mani mūzikā. Izgaršo manas acis, izvērtē manus soļus, bet nerunā ar mani! Nelūdz pēc taisnākās takas!" Mērija, it kā izgaršodama informāciju, piecēlās un neatskatoties iegāja klasē, bet es sagaidīju skolas zvanu un devos uz nākamo mācību stundu. Visa mācību diena pagāja kā ierasti, tikai Mērija bija sevī dziļi iegrimusi un ik pa mirklim "uzmeta" dziļu skatienu uz manis.
Mājās es nolēmu doties ar kājām, jo ārā "dzīvoja" ziema - mans mīļākais gadalaiks, jo ātri palika tumšs un nevaldīja karstums, kurš man kā lielākā daļa pasaules izgudrojumi un atklājumi, un radījumi riebās. Ieradies mājās durvis atvēra mans tēvs. Viņš man jautāja "kā gāja skolā?", bet no blakus istabas mana māte sacīja "viņš esot nobastojis mācību stundu un rupji izturējies pret skolotāju". Ziņas šajā nožēlojamajā, sociālajā pasaulē gan ātri izplatījās. Es aizgāju līdz savai istabai, bet aiz manis piedzima diskusija par to, kāds es esmu un bla, bla, bla... Pienāca nakts, bet biju iegrimis Fridriha Nīčas darbā "Tā Runāja Zaratustra". Tā bija par pravieti, vārdā Zaratustra, kurš gudrības pārpilns izlemj apgaismot tautu, taču neviens neizprot viņa vārdus. Ļaudis nav gatavi, un pravietis, aptverdams, ka ir ieradies par ātru, atgriežas savā vientulībā. Nīčas dēļ es vēlos kļūt par filosofu un pierādīt, ka Fridriham taisnība - sociāla dzīve ir nožēlojama. Ar grāmatu rokās es pavadīju visu nakti.
Nākamajā rītā es pamodos. Uz grīdas bija atvērtā veidā nokritusi grāmata. Mans ķermenis, laikam, nebija izturējis kārtējo nakti neguļot. Par cik rīts bija ļoti agrs, es nolēmu uz skolu doties kājām. Aukstais gaiss sejā man bija dušas vietā. Ierodoties sociālākajā mājā, kuru es zināju, publika mani sagaidīja ar vārdiem "Sveiks, nūģi". Man bija stipri vienalga par citu domām, bet neliels kautiņš skolā arī nebūtu par sliktu. Tā tas arī izvērtās. Pēc tā visa, apkārt klīda baumas, ka nožēlojamākā radība pasaulē piekāvusi nevainīgu zēnu. Dēļ kautiņa es atkal nokavēju mācību stundu, bet skolotājas nebija klasē un neviens man nevarēja vairāk pavēlēt. Sakritības dēļ (lai gan es "sakritībām" neticu) vienīgā brīvā vieta klasē bija blakus Mērijai. Es apsēdos pie viņas un viņa uzreiz sāka stāstīt: "Es esmu izmēģinājusi visu: esmu prasījusi citiem, esmu meklējusi tavu vēsturi, esmu prasījusi Dievam un Viņš..." "Nelūdz Dievu!" es viņu pārtraucu, "Viņš neatbildēs! Neikdienišķas parādības vai lietas nav viņa dāvanas. Nemelo sev!" Mērija skumjām acīm paskatījās uz mani un atdzinās: "Es nespēju tevi izprast." "Nu tu pati saprotu, ka to nespēj paveikt, jo tu tici saviem spēkiem, bet es, es neticu nekam," es viņai atklāju. Mērija saskuma un sacīja: "Lai gan tev ir vienalga par pārējiem, lūdzu vismaz neliec viņiem sajusties nožēlojami. Viņi vēlas tikai izprast tevi un tev palīdzēt. Viņi vēlas aprast ar tavu jauno "es". Viņiem nav iebildumu pret to, ka tu nevēlies būt pozitīvs. Viņi vienkārši negrib tevi zaudēt... Jo tu viņiem rūpi." Vārdi. Tie bija vārdi, kuri atgrieza manu augsto pašvērtējumu zemu lejā. Es sapratu, to, ka es neienīstu pārējos. Es ienīstu sevi. Es ienīstu to, kāds esmu bijis. Man bija vienalga par pārējām mācību stundām un tā pat par šo. Es pateici Mērijai (pirmo reizi dzīvē) "paldies" un aizskrēju mājās. Abi mani vecāki nebija mājās (strādāja) un es nolēmu, un neatkāpos no sava lēmuma - es gribu mirt - tā bija visnožēlojamākā, bet vieglākā un man piemērotākā izeja no tā, kāda atvainošanās jūra un pazemošanās man nākotnē būs jāpārvar. Es paņēmu manu ķeblīti, ko pats izveidoju, kad vēl ticēju pozitīvai dzīvei un smaidam, kas nu vairs uzplaukst tikai tad, ja redzu ciešanas. Ir grūti atvadīties no lietām, kurās mīt kaudze atmiņu. Bet tad es atradu vaininieku savai pesimistiskajai domāšanai. "Zini ko?" es viņam teicu," ja jāmirst man, tad mirsi arī tu!" Es atnesu vēl vienu ķeblīti un uzsēju savai pašnāvnieku cilpai blakām vēl otru. Tad apliku virvi ar kaklu, gļēvi uzsmaidīju dzīvei un nolecu no paaugstinājuma.
Pirms nāves es pierakstīju savu pēdējo domu/vārdus:
"Mēs bijām pārāk atšķirīgi, lai mūs sauktu par vienu veselu. Viņš neticēja man, bet es - viņam. Mēs bijām ateisti, tādēļ mēs aizgājām - es un mans prāts."