Gadu iepriekš.
Analīzēs droši vien ir kāda kļūda. Nav iespējams,ka mans DNS neatbilstu nevienas citas radības DNS uz pasaules. Smieklīga kļūda, vai ne? NĒ! Tas tikai apstiprināja to,ka esmu vai nu sajucis prātā vai nu patiešām manī ir piedzimis mītisks radījums,kas paredzējis apokalipsi. Sēdēju uzgaidājamajā telpā,saķēris galvu un skatījos uz savām botēm. It kā nepietika jau ar to,ka paša mātei bija pretīgi atrasties manā sabiedrībā,zinot,ka neesmu cilvēks,kā man to pavēstīt manai draudzenei? “Beilij, es tā īsti neesmu cilvēks. Vispār,manī ir putns,kas man rāda sapņus un drīz pasaulē sāksies karš. NEBAIDIES”. Jau bērnībā daļa pusaudžu mani uzskatīja par nepieskaitāmu,jo, tā vietā, lai stāstītu par to,kādas markas automašīnu es iegādāšos,kad būšu liels,es runāju par putnu,kurš man sapņos rāda ainavas,kādas neviens cilvēks,kas dzīvo mūsu laikos,nav redzējis. Tāpēc man nebija draugu, izņemot vienu, kuru es iemīlēju. Beilija.
Beilija Stjuarte bija pirmā meitene,ar kuru man izdevās izveidot draudzību. Viņa bija tā,kurai patika klausīties manos stāstos un tos uzzīmēt. Mums ar Beiliju bija pat pašiem savs koks,zem kura mēs devām solījumu,ka nekad nepārstāsim būt draugi. Tikai ar laiku viss mainījās,mēs pieaugām un mani stāsti kļuva par pagātnes atmiņām. Es baidījos,ka viņa pazudīs no manas dzīves tā,kā tie,kuri to izdarīja,pirms mani iepazina. Lai gan fēnikss bija daļa no manis,es spēju aizmirst viņa eksistenci,kad biju ar Beiliju. Absurdi,bet šķiet,ka pat putns bija par vāju,lai absorbētu manas jūtas pret Beiliju. Tā mēs kļuvām par pāri un bijām kopā jau piecus gadus. Ārstus fascinēja tas,kā es un mans “otrais es” reaģējam uz cilvēciskām jūtām, tas ir, kā putns mani mierināja,kad biju dusmīgs vai sāpināts, vai kā viņš kļuva nemanāms,kad tuvumā bija mana meitene. Viņus tas fascinēja, turpretī mani tas kaitināja. Kā gan var tik bezkaunīgi jaukties cita cilvēka attiecībās,lai izpētītu kaut kādu anomālija,kas nabaga cilvēku piemeklējusi? Šobrīd es ienīdu fēniksu vairāk par visu un jutu viņa nepatiku plūstam sevī kā liesmas,kas laiza malku kamīnā. Pasmaidīju, atceroties brīžus,kad ļoti kaitināju fēniksu,piemēram,kad es speciāli uzturējos ūdens tuvumā un saslapinājos,lai viņam būtu neomulīgi. Es bieži ēdu gaļu,lai gan pēc tam jutu pārmetumus sevī,ka esmu apēdis līķi. Pēc tam,kad biju gardi paēdis steiku, fēnikss man sapņos uzbruka ar ainām no kara un salīdzināja tās ar manām vakariņām. Nespēdams to izturēt, es nomainīju savus ēšanas paradumus uz salātiem un dārzeņiem. Laiku pa laikam man gan bija “atļauts” ēst gaļu,jo mēs it kā sadraudzējāmies. Un nu manas psihopātiskās ilūzijas bija kļuvušas par realitāti. Es biju dabas kļūda un nu tas izjauks gan visu pasauli, gan to,kas ir mana pasaule.
Piecēlos kājās un smagiem soļiem devos ārā no klīnikas. Beilijas mājas bija tepat ap stūri, un, jau dodoties ēkas virzienā, es sapratu,ka esmu izlēmis rīkoties pareizi. Beilija nu ir pakļauta briesmām un,lai gan tas izjauks manu vienīgo draudzību un mīlestību, es būšu viņu nosargājis. Lai arī kas notiktu, viņai būs dzīve un dzīvība. Pat karš,ko tas stulbais pāvs paredzējis,nebūs viņai liktenīgs.
Nogriezos uz Bērtiju skvēra, kur jau viņu pamanīju un jutu, ka manu seju rotā smaids. Beilijai bija gari, skaisti, blondi mati, kas sniedzās līdz krustiem, viņas acis kontrastā bija dzintaraini brūnas. Viņa atgādināja mazu, eņģeliski skaistu bērnu, vismaz tā es viņu redzēju. Viņa bija īsa auguma, bērnišķīgiem vaibstiem un visskanīgāko balsi pasaulē. Beilijai mugurā bija treniņbikses,kas bija viņai par garu un masīvs, balts džemperis,kas nosedza visas viņas sievišķīgās formas. Šādā izskatā viņa man bija tikpat skaista, ja viņa būtu bijusi kāzu kleitā. Uzsvilpu un viņa man pamāja. Tad skrēja pie manis un apķēra mani, apvijot kājas man ap vidu.
-Alekss!-viņa plati pasmaidīja un uzspieda savas lūpas manējām,- Ak tu manu mīļumiņ! Kur tu biji? Es jau domāju,ka tu nekad neatnāksi?- meitene uzmeta lūpu un, neatlaidusi apskāvienu, uzlika zodu man uz pleca.- Tu esi tik silts.
Ja vien tu zinātu,kādēļ tāds esmu.
-Beil,ir jāparunā,- es teicu un atsvabināju tvērienu. Nolaidis viņu zemē, saņēmu viņas rokas un ieskatījos acīs,- Mīļum, tu klausies?
-Klausos...-
-Dzirdi?-
-Jā, kas noticis? Alekss, tu mani biedē.- viņas balss kļuva klusāka un tajā ieskanējās bailes.
-Atceries bērnību? Atceries,ka stāstīju tev par..-
-Putnu?Jā, es atceros. Kāds tam sakars?- viņa mani pārtrauca pusvārdā un es maigi pieliku plaukstu viņai pie lūpām.
-Kuš. Klausies.- novērsu skatienu uz viņas rokām un uzvarēju savu iekšējo cīņu.- Beilij, tas viss ir patiesība. Tas eksistē.
-Nu tu mani biedē. Tu kaut ko smēķēji?- viņa apjuka un pielika plaukstu manai pierei,- Zīlītes it kā nav paplašinājušās.
-Beil, nopietni. Fēnikss ir pārdzimis manī. Es esmu tas putns.-
-Alekss, tas nav smieklīgi.-
-Es nejokoju!-
-Tu maz sevi dzirdi? Es taču redzu,ka tu esi cilvēks, nevis kaut kāds putns!- viņa atsakās tam ticēt un man atliek viens. Saņemu visu spēku rokās un izstiepju starp mums manu plaukstu. Beilija apjukusi uz to skatās, kad no plaukstas izšaujās liesmas, kas trinās ap maniem pirkstiem.
-Kas pie?- meitenes skatiens šaudās starp mani un manu plaukstu un viņas acīs sariešas asaras.
-Beil...-
-Lūdzu, turies no manis pa gabalu. Man vajag ar to aprast.- viņa dodas prom un es, aizmirsis, ka mana plauskta ir verdoša, satveru viņējo un meitene sāpēs iekaucas.-
-Beil, piedod! Lūdzu!-es nokrītu ceļos un skatos, kā viņa aiziet. Dzirdu viņas raudāšanu un tas mani plēš vai pušu. Tupu turpat uz ceļiem līdz sāk līt lietus, kas mani samērcē līdz kaulam. Putns izrāda savu neapmierinātību, bet es tikai palieku turpat.
Manuprāt, šis tev ir pelnīti. Es skeptiski nosaku un paceļu galvu pret debesīm. Putns dusmās izplešās un drīz viens mans ķermenis tiek apvīts liesmām, bet tās apdziest,jo līst.
Tu nemaz neesi tik miermīlīgs, vai ne? Es domās vaicāju.
Cilvēki ir nežēlīgi, viņš man atbild manis paša balsī un es satrūkstos. Kļūstot par tevi,es esmu viens no viņiem. Un kāds tad būs mans liktenis, Aleksandr?
