Sveiki un uzredzēšanos.. viens cits mans anime fanfiction.. neceru ne uz plusiem vai kā cita. bet Hellsing un Vampire hunter D faniem, varētu patikt. Novēlu patīkamu lasīšanu!
Manu iepriekšējo FanFiction meklējiet manā profilā.
Kadiljaka AnimFikšens
Epic Game
Bija reiz jāpienāk tai reizei, kad stiprākie reiz sadursies... tas notika sen... bet atceros to dienu tā, it kā tas būtu vakar. Es biju jauna, kādi 22 gadi man bija... toreiz dienēju speciālajā vienībā Hellsing.
Mūsu uzdevums bija cīnīties pret vampīriem, mūsu cīņā palīdzēja varenākais vampīrs no visiem - Alukards...
Tā vismaz šķita, līdz tai liktenīgajai dienai, kad ieradās varenāks spēks, kad jebkad redzēts..
Es iebrāzos Saimnieka pagrabā kliedzot, ka viņš ir klāt... bet bija par vēlu, tu viņi abi bija... gatavi rīkles viens otram pārplēst..
- Labāk padodies, tev mani neuzveikt, esmu uzvecis pat labākus!
- D... ha... kas tas par vārdu D - pirmais burts no vārda deģenerāts...
-Atbildi par vārdiem!.. pārplēsīšu, izrobošu un galvu uz pīķa uzduršu tavējo, kronējot savu uzvaru par pēdējo ļaunumu...
- Pat ja mani uzveiksi.. ko tad uzsāksi, mirsi no garlaicības.. tikai sīkas vienības un nekas ...
- Zini kapēc uzvarēšu?
- Zinu to ka neuzvarēsi.. ir citi vēl, citi, kas spēc uzvarēt tevi...
- Nespēs, jo vienīgi es... (ļauns smaids parādās D sejā, kas vēsta beigu sākumu)
Alukards lēnām paskatās, viņa sejā kurā mūždien valdīja ļauns un patīkams smaids, pašpārliecinātība - tas viss izgaisa vienā momentā.. viņa acī bija lasāmas bailes.. lūgums pēc želsirdības.. kaut, kas cilvēcīgs..
- Nē, nē, tas nevar būt... !!! Tas... tas... taaas nav iespējams... neviens...
- Es vienīgais spēšu un būšu... es tikai māku uzvarēt 3 gājienos piesakot šahu un matu...
- Nēeeeeeeeeeeeeeee (Alukards nokrīt ceļos, un vinā ķermenis kļūst vājš un atgādina tūliņ mirstošu cilvēku)
2999 uzvaras - un... nē.. tā nevar būt taisnība...
D lēnām pieceļas un iet uz trepju pusi, paiet garās Kseras, palūra no savas platmales apakšas un saka:"Labāk nemēģini viņu atriebt, tikai cietīsi vēl vairāk, dodies pasaulē."
Viņš lēnām aiziet un pazūd trepju tuneļa ēnās. Viktorija pieiet pie Alukarda, nosēžas pie viņa un noliek viņa galvu uz saviem ceļiem un mierina viņu. "Guli, guli, tu cīnījies braši manu zēn!". Viņš lēnām aizmieg un viņi abi paliek tur.
