local-stats-pixel fb-conv-api

Explosions0

Neko gari nestāstīšu, īsa daļa, ja patiks - turpināšu.

p.s - tur ir daži teikumi, jo tā ir pirmā daļa un es nedomāju, ka vajag vairāk.

**

Es vairs neatceros kurā brīdī es iekritu depresijā, bet tagad es netieku no tās ārā.

Uzslēdzu jaunu skumju dziesmu un ļāvu asarām vaļu. Tās bija karstas un dedzināja manus vaigus, katra trešā palika uz manas lūpas. No istabas es nebiju nākusi ārā jau trīs dienas, un likās, ka tante izspers durvis. Viņa ir dusmīga, un es baidos vēl vairāk iziet no istabas. Es nesaprotu meitenes ar depresiju kuras ir tievas, es tikai pieņemos svarā un izskats vairs nav tik pievilcinošs. Spoguļa lauskas vēl joprojām mētājās pa netīro parketu, tās tur ir kopš es nometu spoguli, jo es vairs nespēju tajā ielūkoties.

Šodien es dodos pie psihologa, man vajag palīdzību, man vajag tikt ārā no šīs bedres.

Saules spožie stari spīdēja tieši uz sejas, jo vakarā atstāju aizkarus vaļā. Lēnām izkāpu no gultas, pārlecu pāri spoguļa lauskām un atgāzu vaļā skapja durvis. No tā izkrita liels džemperis, kurš, manuprāt, bija brāļa. Izvilku zilus džinsus un uzvilku lielo džemperi. Izmazgāju matus un daudzmaz sakārtoju. Pēc cilvēka izskatījos, bet ne dzīva.

Paķēru pēdējo ābolu no virtuves galda un uzvilku melnās kedas. Neko nesakot izgāju no mājas un devos uz poliklīnikas pusi.

Diena bija skaista, bet tas mani neinteresēja. Ātrāk prom no šiem smaidošiem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem. Es gribu būt ievilkta virpulī un citu pasauli.

Gājiens nebija garš, jo es dzīvoju gandrīz pretī slimnīcas ēkai. Atvēru vaļā smagās durvis un ieelpoju zāļu smaržu. Jā smaržu, man tā patika. Paslēpos zem garajiem, blondajiem matiem un devos uz otro stāvu – psiholoģijas kabinetiem, tie bija vairāki.

19 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000