Čau. Ja patīk, rakstiet komentāros. Ja nepatīk, arī rakstiet, lai es zinu. :D Dziesma. Enjoy.
Pirmdiena. Es tik ļoti ienīstu pirmdienas. Meja izturas kā mironis. Meitene nerunā ar mani, neklausās tajā, ko saku, un cenšas no manis izvairīties.
Kad pēdējā stunda ir beigusies, es laimīgi dodos pāri tukšajam stāvlaukumam, lai dotos mājup, bet man ceļu aizšķērso melna mašīna. Uzreiz atpazīstu Kola auto. Viņš nobremzē pie manām kājām, izlec no mašīnas un pieskrien klāt.
-Es jautāšu tikai vienu reizi: kur tu to liki? – viņš draudīgi čukst. Stāvlaukumā ir pāris cilvēki, bet neliekas, ka kāds skatītos.
-Par ko tu runā? – čukstu. Es ļoti labi saprotu, par ko Kols runā.
-Kur tu liki to kasti, Klemij! Tas ir nopietni, es… - Viņš iesāk, bet tad atkāpjas soli atpakaļ un ieķeras sev matos. – Man dreb rokas, un es neko nevaru padarīt, un… Kur tu liki manu kasti, Klementīn?
-Es…
-Nemelo man! – viņš iebrēcas. Sprogainie mati aizsedz seju. Puisis ar elkoņiem atspiežas pret mašīnas jumtu. Viņš izskatās pēc dēmona, ar lielām acu zīlītēm un mazu vakavīksneni.
-Es neko neesmu…
-Klementīn, kāpēc tu nesaproti! Es par to kasti izmetu kaudzi naudas!
-Tieši tā, izmeti! – pēkšņi es iekliedzos. Kols apklust. Puisis izskatās šokēts. – Es uztraucos par tevi, Kol. Es negribu, lai tu nomirsti kā narkotikas pārdozējis mākslinieks. Es gribu tev palīdzēt, un to es arī darīšu.
Kols neizskatās dusmīgs, tikai satraukts.
-Labi. Palīdzi. Tikai atceries, ka es tev to neesmu lūdzis, - viņš saka un pienāk man klāt. – Bet tagad, saki, kur ir kaste.
-Kol…
-Kur ir kaste, velns parāvis, Klementīn!
Un es sāku raudāt. Nevis klusi birdināt vientuļas asaras, bet skaļi, balsī, kā bērns. Histēriski. Es ar dūrēm iesitu Kolam pa krūtīm, tādējādi aizsitot puisim elpu, bet man ir vienalga. Es gribu viņam palīdzēt. Es negribu, lai viņš mirst.
-Eu! – Kols iesaucas, bet es, viņu ignorēdama, sāku ātri doties uz ietves pusi. – Izbeidz uzvesties kā bērns!
Teikums liek man apstāties. Es pagriežos. Kols stāv pie mašīnas, ar rokām ieķēries matos, tērpies melnā, ar lielām, apsārtušām acīm. Es izgrūžu klusu, sarkastisku smiekliņu.
-Bet es arī esmu bērns, Kol. Es vēl esmu bērns. Un tagad… Tagad ļauj man iet mājās, kārtīgi izraudāties, mēģināt kaut ko apēst, nenogalināt sevi un dzīvot savu bezrūpīgo bērna dzīvi, par kuru tev ir pilnīgi nospļauties! – beigās mana balss ir pārvērtusies par sāpjpilnu kliedzienu, kas izskan pa visu stāvlaukumu.
-Man nav nospļauties! – Kols kliedz pretī, bet tad pienāk man klāt. – Jēziņ, Klementīn, lai arī ko tu tur nebūtu izperinājusi, lai arī kādus grandiozus plānus nebūtu izkalusi, zini vienu: mani nevar izglābt. Man nevar palīdzēt. Vai nu tu man ļausi lietot to, ko vēlos, vai arī es sajukšu prātā no narkotiku trūkuma organismā. Saproti? Ja gribi, iztiec ar mani tādu, kāds esmu, ar visām manām rētām, ar visām atkarībām, ar visām narkotiku kastēm virtuves skapīšos… Ja gribi. Ja ne, tad ej. Es kaut kā izdzīvošu.
Es noslauku acis.
-Es zinu, ka tā nav taisnība, Kol, - nočukstu un uzlieku plaukstu uz Kola vaiga. – Ja tu pats gribētu, ja tev būtu spēks mainīties… Tu to spētu.
-Bet es negribu, - viņš izdveš tā, ka es knapi sadzirdu. Es savaldu kārtējo asaru lēkmi un novācu roku no viņa sejas. Tad lēni pagriežos, lai ietu. – Pagaidi!
Kols satver manu roku, pagriež atpakaļ un lēni uzspiež skūpstu pierei.
-Es tevi neaizmirsīšu.
-Līdz pirmajai šļircei, - atbildu, bet mani piesaista kustība kreisajā pusē. Tur, gandrīz pašos krūmos, bāzdama fotoaparātu lielā, melnā somā, stāv meitene manas māsas vecumā. Man ir sliktas aizdomas, bet es klusēju. Kols, nodūris galvu, pagriežas, lai ietu prom. Es ievelku elpu, bet tā arī neko nepasaku, un uzreiz uzsāku ceļu mājup.
Tiklīdz esmu aizvērusi aiz sevis istabas durvis, ieslēdzu datoru un novelku virsjaku. Kamēr dators ieslēdzas, pārvelku treniņbikses un lielu, mīkstu džemperi. Savācu sprogainos, zilos matus copē uz pakauša. Kad dators ir ieslēdzies, uzreiz atveru Kola grupas mājaslapu. Tā ir tukša. Nomierinos un aizeju uztaisīt tev kafiju. Varbūt man tikai likās. Jā, man izlikās. Es esmu paranoiska.
Kad atnāku atpakaļ, ieeju savā Twitter kontā. Man ir mazliet vairāk kā astoņi tūkstoši sekotāju, bet tikai māsas dēļ. Slavenās Līsbetas Haidnas māsa Klementīne. Tas ir klausās tik briesmīgi, ka es gandrīz aizrijos ar kafiju. Kad atjauninu lapu, uzrādās viena jauna ziņa.
-Līsbetas Haidnas māsa redzēta pie Kamdenas apgabala ceturtās vidusskolas ar Kolu Senklēru… - Izlasu pusčukstus, bet uzreiz atveru pilno lapu, lai izlasītu visu. Atveras vietējā ‘’Death’s Heart’’ veltītā jaunumu lapa. Kurai seko vai puse manas skolas meiteņu.
‘’’Burtiski pusstundu atpakaļ pie Kamdenas apgabala ceturtās vidusskolas stāvlaukuma redzēts Kols Senklērs, risinām kādu acīmredzamu strīdu ar Klementīni Rouzu Haidnu, šīs skolas devītā kursa skolnieci. Viņu labāk atpazīst kā Līsbetas Marijas Haidnas māsu. Abi divi ļoti skaļi sarunājās par kādu mistisku kasti… Nezinu gan, kas tur varētu būt iekšā? Lai nu kā, abi divi balodīši nobeidza šo tikšanos ar skūpstu, un abi devās katrs savā virzienā. Par tālāko – sekojiet manam blogam, kur katru dienu ir kas jauns par mūsu iemīļoto ‘’Death’s heart’’.’’
Un apakšā ir četras bildes. Pirmā, kur es, galvu nodūrusi, dodos mājās, un man blakus ir apstājusies Kola mašīna. Otrā, kur Kols ir ieķēries savos matos, un es, sāpīgu seju savilkusi, blenžu uz savas novalkātās jakas piedurknēm. Trešā, kur mana plauksta ir uzlikta uz Kola bālā vaiga. Es izskatos tik sīka un nenozīmīga blakus Kolam…
Un ceturtā, kur puiša lūpas ir piespiestas manai pierei. Un tieši šobrīd es saprotu, ka Kolu nepametīšu. Es neļaušu viņam iegrimt tajā baismīgajā, tumšajā narkotiku pasaulē, aizbēgt no visa… Es neļaušu.
Ar asaru aizmiglotām acīm pastiepjos pēc telefona un uzspiežu Braiena numuru. Puisis atbild pēc pirmā pīkstiena.
-Klementīne? Vai kas noticis?
-It kā nekas, bet tomēr… Kols šodien atbrauca pie manis uz skolu, bļāva, prasīja, kur liku to stulbo kasti.. Likās, ka bija tīrs, bet tagad varbūt jau ir atradis kaut ko, un salietojies.
Braiens brīdi klusē.
-Es nezinu, man jāmēģina viņu sazvanīt… Es esmu studijā, un… - Pēkšņi Braiens apraujas. Dzirdams kluss sveiciens, un būkšķis. – Viss kārtībā. Es tev vēlāk piezvanīšu, vairs neesmu viens. Bet viss ir kārtībā, nestreso, ja?
-Ko tu ar to… - Bet tad saprotu, ka atnācis Kols. – Ā. Labi, atā.
-Atā.
Nolieku telefonu uz galdiņa. Izdzeru kafiju. Izlemju pat ieiet dušā. Pagaidām viss ir labi. Bet man tāpat būs jāsatiek Kols. Un man pat ir plāns, kā.
Gaidu nākamo daļu ar nepacietību