Es redzu ka man nepadodas rakstīt stāstus...
Rakstiet vai man turpināt...
Es redzu visu baltu,man paliek bail , nesaprotu kas notiek..? Es skatos , riņķoju apkārt , bet kautkas man uz acīm iemetās,kautkāda sieviete , es nevarēju viņu atpazīt , es neredzēju viņas seju.Piegāju tuvāk pie viņas un tā bij mana māte...Viņa bija visa bāla un viņai mugurā bija gara balta kleita.
-Mammu?Tā esi tu?-Ar drebošu toni jautāju un skatījos viņas acīs
-Jā Evelīn,ja.-Viņa ļoti klusā balsī sacīja un izbija.
-MAAAM?Mammu nepamet mani , lūdzu...-Es nokritu ceļos un skatījos vai viņa atnāks.Es dzirdu ka kāds man aizmugurē stāv , es pagriezos un tur bija kāds ar nazi , es no bailēm pamodos...
-Akdievs!-Es kliedzu un paskatījos ka Reiņa nav.Laikam jau aizgāja un es viena paliku,bet dzirdu ka kāds rakājas mammas istabā pa mantām , man palika bail un aizgāju klusi uz virtuvi , paņēmu nazi un gāju uz mammas istabu,es lēni lūkojos uz viņu kas viņš ir,melnā uzvalkā , melnā cepurē , viņš ir viss melns!Man palika bail es negribēju rādīties viņam,jo viņš laikam varētu mani nogalināt...Bet pēkšņi man no rokām iizslīdēja nazis,viņš laikam jau dzirdēja ka nokrita , es ātri aizskrēju prom no turienes , es skrēju laukā , bet skatos uz aizmuguri un viņš skrien man pakaļ...Es sāku raudat un kliegt,es skrēju tik ātri cik varēju , tad uz ielas pamanīju pazīstamu cilvēku.Es skrēju pie viņa , lai viņš aizsargātu mani , bet kautkas notika.Es pamodos kādā tumšā istabā , vispār viss netīrs, viss te mētājas , takā cūku kūti , es biju sasieta man mutē bija sasiets lakats , es nevarēju ne kliegt , ne kustēties...Bet ienāca Edis.
-Nu ko? Gribi kautko pateikt?-Viņš noņēma no manas mutes lakatu.
-Edi glāb mani!Ātri atbrīvo mani , viņš var atnākt.-
-Viņš jau te atnāca.-
-Kā to saprast?Tas biji tu?-
-Jā tas biju es kurš stāvēja uz ielas un kurš skrēja tev pakaļ-Viņš smaidīja un tuvojās man klāt ar savām lūpam manējam lūpam,es nezināju ko darīt tāpēc iekodu viņa lūpas.
-Kuce!Nekad neiziesi no šejienes , tu būsi tikai mana , dzirdi mana!.-Viņš iesita man pļauku un aizgāja , es sāku raudāt un domāju kā iziet no šejienes , man nepatika te, vispār kā Edis tā varēja?Viņš bija mans bērnības draugs...Es paskatījos ka aizmugurē ir nazis , es ar krēslu lēcu līdz turienei un centos kautkā izgriezt to virvi.Sanāca!Es ātri skrēju prom no turienes un pamanīju Žanu..Viņa arī bija sasieta un visa nomocīta , es ātri aizskrēju pie Žanas un atbrīvoju viņu , viņai acīs bija zilums...
-Evelin?Tā tu?-Žana skatījas uz manu seju un tad apskāva.
-Žana mums labāk jābeg prom no šejienes!-Es ātri paķēru viņas roku un mēs skrējām prom.Mes atradām izeju un tā pamestā māja ir mežā mēs nezinājām kur skriet tālak , tāpēc skrējām uz priekšu , lai mūs neatrastu.Es dzirdēju ka kautkur brauca mašīnas,tātad blakām ir ceļš , mēs ar Žanu atradām ceļu un gaidijām kad mūs kāds paņems,mūs paņēma kāutkāds busiņš,tur sēdēja vecs vecīts.
-Meitiņas kur jūs aizvest?-
-A,kur mēs patiesība tagad atrodamies?-Skatījos uz veča.
-Nu, mēs tagad esam Liepāja.-
-Aaa,nu paldies Dievam , jo mēs dzīvojam Liepāja un nezinām uz kuru pusi jāiet...-
-Es jūs aizvedīšu kur jums vajag.-Man bija bail viņam ticēt bet Žana jau apsēdas busiņā , nu ko es? Es arī apsēdos.
-Tātad kur braukt?-Vecis jau sāka braukt un jautā.
-Jūs zinat kur atrodas Lielās iela?-
-Jā meitiņ, zinu , tad jūs aizvest tur?-
-Jā!-
Mēs braucām kādas 10 minūtes un visu ceļu klusējām,es skatījos vislaik pa logu ārā un Žana arī...
-Jau klāt esam!Varat kāpt āra meitiņas.-Vecis laipni paskatījās uz mums.
-Cik jums samaksāt?-Es skatījos uz veča un viņš vēl skatījas manās acīs.
-Meitiņas , man nevaig maksāt, es neesmu taksi,man nav žēl aizvest bērnus mājās.-Viņš smaidoši šo teikumu pateica un mēs smaidījām pretī.
-Liels paldies Jums!-Vecis pasmaidīja un aizbrauca.
Mēs iegājām manā mājā un es uzreiz skrēju skatīties ko viņš paņēma no mammas atvilknes..Viņš neko nepaņēma?Laikam neatrada ko vajadzēja viņam paņemt,bet pēkšņi es atradu mammas dienasgrāmatu...Es izdomāju,ka to pēctam palasīšu,mamma nekad neteica,ka raksta dienasgrāmatu.
-Evelīn es gribu gulēt , vari parādīt kur es gulēšu?-No viesistabas Žana kliedza pa visu māju.
-Tu gulēsi manā istabā..-Kliedzu pretī.
-Labi tad es jau eju.-
-Labi.-
Es aizgāju uz virtuvi , ustaisīju sev tēju un gāju uz mammas istabu , izņēmu no atvilknes mammas dienasgrāmatu un lasiju ko viņa tur sarakstīja,es izlasīju vienu visu lapusi.Man paslīdēja dienasgrāmata gar manām rokām , es biju šokēta..Ko es tikko izlasīju,es nevarēju tam ticet...
