Es uzlieku tunci meksikāņu gaumē uz savas pilngraudu maizes un padodu dakšiņu Dinčai. Voilà, pusdienas gatavas! Hostelī mūsu rīcībā ir pilnībā aprīkota virtuve, taču mēs to gandrīz nemaz neizmantojam. Mārtiņš Bondars reiz kādā intervijā teica, ka cilvēkus var iedalīt trijās grupās: vieni ar virtuvi ir uz „tu”, otri uz „jūs”, treši uz „jūsu ekselence!” Mēs piederam pie trešās grupas. Ēst gatavot protam (mums tas pat padodas), bet negribam. Ja nu vajadzība spiež, varam stāvēt pie plīts, bet visos pārējos gadījumos cenšamies nopirkt kaut ko gatavu vai kā citādi izgrozīties. Varšavā un Prāgā ar to nebija nekādu problēmu: jebkurā puslīdz pieklājīgā lielveikalā varēja nopirkt dažādas sviestmaizes un pusfabrikātus. Vīnē, Bratislavā un Budapeštā izrādījās tieši pretēji. Mūsu ēdienkarte šobrīd izskatās aptuveni šādi: jogurts un kāds auglis brokastīs, maize ar tunci pusdienās un vakariņās. Kopā ar fizisko slodzi – garajām ekskursijām ar K2 – mūsu „diēta” ir nesusi zināmus rezultātus. Tiesa, neiepriecinošus. Kādu rītu iegāju vannasistabā un ieraudzīju sevi visā krāšņumā. Kauli duras cauri ādai, vēnas izspiedušās, asinsvadi spīd cauri – manu dekoltē „rotā” gara zilizaļa līnija. Galva reibst, sirdī dur. Ārprāts! Dinčai apmēram tas pats.
Pienāk aizbraukšanas diena. Iepriekšējā vakarā sarīkojām lielo tīrīšanu: atbrīvojāmies no visādām drazām un mantām, ko vairs negribējām vadāt sev līdzi. Es atstāju savu Jaungada brīvdienu laikā pirkto krekliņu „Born to be Wild”. Ar suvenīriem tā mēdz gadīties.
Līdz autobusa pieturai labs gabals ejams. Kaut ko runājam savā starpā, bet jūtam, ka briest kašķis. Un tad vienā brīdī sākas... „Tu man esi apnikusi!” es uzkliedzu. „Tu man aknās sēdi!” Dinča atkliedz pretī. Seko vēl pāris uzbraucieni un tad iestājas klusums. Klusējot sasniedzam autobusu, klusējot iekāpjam autobusā un brauciena laikā nepārmijam ne vārda. Mēs pat neskatāmies viena uz otru. Kad esam aizbraukušas līdz dzelzceļa stacijai, pusstundu ilgušo klusumu nākas pārtraukt – līdz vilciena atiešanai ir vēl vairākas stundas un mēs gribam apmeklēt Kriminālistikas muzeju. Protams, mums nav ne jausmas, kur tieši tas atrodas. Izvelkam karti un sākam skatīties ceļu. Muzejs izrādās tepat netālu un jau drīz mēs atrodamies ekspozīciju zālē. Kaut kāda iemesla dēļ uzsvars ir likts uz sociālistiskā režīma laikā notikušajiem noziegumiem. Varbūt nebija naudas ekspozīcijas nomaiņai. Bet varbūt tāda bijusi ekspozīcijas autoru doma: parādīt, ka visas runas, ka agrāk bija labāk un nebija nežēlīgu noziegumu fufelis vien ir. Slepkavības, izvarošanas, laupīšanas – tas viss pastāvēja arī Ungārijas Tautas Republikā. Viens no nežēlīgākajiem noziegumiem notika kaut kad pagājušā gadsimta 50.-tajos vai 60.-tajos gados. Vienam čuvakam ienāca prātā novākt savus kaimiņus. Tā kā visi dzīvoja tādā kā komunālajā mājā, viņam vajadzēja nogalināt slepkavības lieciniekus – citus kaimiņus. Kopskaitā kādus septiņus cilvēkus, no kuriem viens bija bērns. Līķi tika samesti turpat dārzā esošajā akā. Riebīgs skats. Tā ka, cilvēki, neļaujieties ilūzijai, ka agrāk cilvēkiem bija augstāka morāle un labāki tikumi.
Blakus Kriminālistikas muzejam ir Policijas muzejs. Viena no muzeja istabām ir veltīta cīņai ar narkotikām: telpā izstādīti konfiscētie narkotiku izgatavošanas un lietošanas rīki, bet tās vidū zem stikla atrodas liels, melns zārks ar tajā ievietotām pīpēm, šļircēm un folijām.
Pēc muzeja apmeklējuma mums joprojām ir šāds tāds brīvais laiks. Ieklīstam kādā šķērsielā, kur atrodas ungāru dizaina veikaliņi, bet starp tiem – grāmatnīca. Grāmatnīca izrādās īsta grāmatu fanu paradīze. Tajā nopērkami vairāki tūkstoši grāmatu, jaunu un lietotu, nesen izdotu un vairākus desmitus gadu vecu. Plaukti pilni ar grāmatām no grīdas līdz gandrīz griestiem un ejot cauri telpām no sajūsmas gandrīz sāk reibt galva. Atrodu Bila Vaimena sarakstīto „Rolling with the Stones”. Tajā autors apraksta grupas karjeru no pašiem pirmsākumiem līdz 90.-to gadu sākumam. Daudz vērtīgu biogrāfisku materiālu, turneju grafiki, viedokļi, neredzētas bildes – šī grāmata ir katra īsta The Rolling Stones fana „must have”! Ļoti vēlējos nopirkt šo grāmatu, bet sāku prātot vai varu to atļauties – ceļojums tuvojas beigām, lielākā daļa ceļojumam paredzētās naudas notērēta, priekšā divu dienu ceļojums uz mājām, turklāt man nav, kur šo grāmatu ielikt. A4+ formāts, 500 lappuses, vairāku kilogramu svars. Smagu sirdi nolieku to atpakaļ plauktā. Starp citu, nākamā gada rudenī, meklējot bibliotēkā kādu interesantu grāmatu, atradu „Rolling with the Stones” izdevumu krievu valodā. Atceros kā nesu to mājās kā lielu dārgumu, piespiedusi sev pie krūtīm. Savā īpašumā grāmatu ieguvu vien 2011. gadā, kad nejauši atradu E-bay izsoli, kurā grāmatu pārdeva par gandrīz vai santīmiem. Arī pasta izdevumi bija ļoti lēti, kas, protams, nozīmēja, ka grāmata līdz manīm ceļos ilgi. Gaidīju divas nedēļas līdz to no Lielbritānijas caur Franciju atsūtīs uz Latviju. Ekonomija izpaudās arī iepakojumā – saņēmu to iepakotu maisā, kas vizuāli atgādināja cukura maisu.
Tā stunda ir pienākusi – laiks atvadīties no Budapeštas. Vēl pirms četrām dienām mēs domājām, ka esam nokļūdījušās ar galamērķa izvēli, savukārt šobrīd mums uz Zemeslodes ir par vienu iemīļotu vietu vairāk. Sameklējam vajadzīgo peronu un ieraugām, ka vilciens jau ir pienācis. Tas gan izskatās tāds dīvains – nepavisam ne kā starptautiskais vilciens – un plāksnīte logā vēsta, ka vilciens dodas uz Gioru. Iekāpjam vilcienā un nelāgā nojauta pastiprinās. Vagonā ir daudzi sēdekļi, nepavisam ne tādi, kādi būtu piemēroti nakts braucienam. Pārbaudām vēlreiz visus faktus: perons īstais, atiešanas laiki sakrīt, tātad šim būtu jābūt pareizajam vilcienam. Mēģinam jautāt citiem pasažieriem. Protams, neko vērtīgu neuzzinam. Nāksies gaidīt konduktoru, kurš pagaidām nekur nav atrodams. Vilciens uzsāk kustību. Pēc kāda laika parādās arī konduktors. Viņš nerunā ne vāciski, ne angliski. Mēs savukārt ne vārda nesaprotam ungāriski. Ieraugot mūsu biļetes, viņš sāk kaut ko teikt, mēs tikai raustām plecus un raustām rokas. „Warszawa?” es jautāju. Viņš turpina kaut ko enerģiski stāstīt, rāda uz priekšu un ar pirkstiem parāda skaitli četri. Ko tas nozīmē? Ceturtais vagons? Interesanti, kā es braucošā vilcienā atradīšu ceturto vagonu. Iet četrus vagonus uz priekšu? Ejam uz priekšu. Pāris vagonus tālāk ieraugām uzrakstus poļu valodā un vārdu „Warszawa”. Kupeju izskats liecina, ka tās tiek izmantotas starptautiskajiem reisiem. Mēs noliekam savas mantas, iekārtojamies, bet ne uz ilgu laiku. No nekurienes uzrodas tas pats konduktors un, ieraudzījis mūs, pasmaida, pamāj ar roku un atkal ar pirkstiem parāda skaitli četri. Ejam uz priekšu, nesaprotot, cik tālu īsti jāiet. Kad nejauši uzskrienu virsū viesmīlim, kurš spodrina sudraba galda piederumus, saprotu, ka esmu aizgājusi drusku par tālu. Par laimi, viņš drusciņ prata vai nu angļu, vai vācu valodu (vairs neatceros) un pateica, ka šī vilciena daļa patiešām dodas uz Varšavu un ka mums jāaiziet vienu vagonu uz atpakaļu, jo šeit jau sākas pirmā klase (mūsu InterRail bija derīga tikai ceļošanai otrajā klasē). Iekārtojamies jau trešo reizi un ceram, ka vairāk mūs nekur nepārvietos.
Dinča izplēš no grāmatas lapas un padod tās man. Izskatās, ka šajā lapu kaudzītē ietilpst kādas 3-4 nodaļas. Jo labāk. Kupejas biedri – bariņš jauniešu – izbrīnīti uz mums paskatās, bet mums grāmatas plēšana jau kļuvusi par tik ikdienišķu nodarbi, ka nepievēršam tai uzmanību. Grāmatu mēs nopirkām Prāgā. Tas ir, to nopirka Dinča. Viņai vajadzēja lasāmvielu un kādā Prāgas grāmatnīcā viņa nopirka Stīvena Kinga „Firestarter”, jo tā maksāja tikai 90 santīmus. Sākotnēji bijām sarunājušas, ka vispirms Dinča izlasīs grāmatu un tad iedos to man, bet izrādījās, ka grāmata ir tik slikta salīmēta, ka tai sāka krist ārā lapas. No sākuma pavisam nedaudz, bet vēlāk jau veselām nodaļām. Redzot, ka aizvest to līdz Rīgai vienā gabalā nav iespējams, Dinča vienkārši sāka plēst ārā lapas un dot tās man lasīšanai.
Vilciens piestāj Giorā. Pietura ieilgst un mēs saprotam, ka pēdējos vagonus, tostarp vagonu, kurā mēs bijām braukušas, šobrīd atkabina. Labi, ka konduktors mūs laikus aizsūtīja uz vilciena otru galu. Palikt Giorā, pilsētā netālu no Ungārijas-Slovākijas robežas, nepavisam nebūtu forši. Līdz Bratislavai nekas ievērības cienīgs nenotiek: lasām grāmatu, skatāmies laukā pa logu... Kad iebraucam Bratislavā, ir jau satumsis. Turpinām lasīt grāmatu, kad pēkšņi jūtam, ka vilciens sāk braukt... pretējā virzienā! Mēs ar Dinču saskatāmies. Tad mēs braucam uz Varšavu vai nē?! „Vot būtu prikols aizbraukt atpakaļ uz Budapeštu!” es saku. Nezinu, ka kādiem līkločiem vilciens tonakt braukāja, jo, manuprāt, ceļu no Budapeštas līdz Varšavai var veikt ātrāk, bet no rīta pamodāmies Polijas galvaspilsētā un atkal spērām kāju uz viena no stacijas Warszawa Zachodnia peroniem.
ATKAL VARŠAVA
Pēc 15 vilcienā pavadītām stundām gribējās izkustēties. Aizgājām līdz tuvējam parkam, kur pastaigājām pa taciņām un pafotografējām strūklakas ar delfīniem. Autobuss uz Rīgu dosies ceļā tikai pēc 11 stundām, kas nozīmē, ka brīvā laika mums ir daudz. Pārāk daudz. Tieši blakus dzelzceļa stacijas atrodas milzīgs, piecstāvīgs tirdzniecības centrs „Złote tarasy”. Nolemjam pavazāties pa to, jo cits laika nosišanas veids pagaidām neienāk prātā. Tirdzniecības centra ceturtajā stāvā ieraugām saldējuma kafejnīcu, kurai nespējam paiet garām. Pieradušas pie Rīgas mazajām porcijām, pasūtām katra pa saldējumam un dzeramajam: es - kaut kādu uzķīlētu kafiju, Dinča – saldējuma kokteili. Oficiante uz mums tā dīvaini paskatās un mēs nesaprotam kāpēc. Oficiantes sejas izteiksmes iemesls mums atklājas brīdī, kad tiek atnests mūsu pasūtījums. Saldējuma porcijas ir vienkārši milzīgas! Knapi tiku ar to galā un ar mokām uzdzēru pa virsu pusi kafijas. Dinčai, nabadzītei, bija jāpieveic ne tikai milzīga saldējuma porcija, bet vēl arī gandrīz puslitrs saldējuma kokteiļa. Manuprāt, todien mēs izlaidām gan pusdienas, gan vakariņas. Nākamais pārsteigums mūs gaidīja brīdī, kad ieraudzījām rēķinu. Par abām kopā samaksājām mazāk nekā 5 ls!
Kamēr sēdējām saldējuma kafejnīcā, turpat netālu notika veikalu „Douglas” (jā, to pašu, kas pēc pāris gadiem ienāca arī Latvijas tirgū) jauno produktu prezentācija. Tikušas galā ar savām porcijām, devāmies uz tirdzniecības centra āra terasi baudīt jauko laiku. Dinča atkal iegrima „Firestarter” lasīšanā, savukārt es izvilku no somas nupat nopirktu glancētu žurnālu un sāku to šķirstīt. Mēģināju arī izlasīt kādu rakstu un sev par pārsteigumu atklāju, ka manas poļu valodas zināšanas ir labākas nekā man bija licies. Ja vēl iemācītos kaut cik normāli sarunāties šajā valodā, būtu lieliski. Todien pie „Złote tarasy” notika kaut kāds pasākums. Uzstājās dažādi blūza mūziķi, tostarp kāda dziedātāja ar ļoti labu balsi. Diemžēl neatceros viņas vārdu.
Vēlu vakarā atkal atrodamies Varšavas autoostā un gaidām iekāpšanu autobusā. Es steidzu izmest savas iešļūcenes – godam nokalpojušas man gandrīz visu ceļojuma laiku, tās tagad ir tieši tik novalkātas, lai būtu izmetamas – un nomainu tās pret savām „Maxima” vīriešu nodaļā par tikai 0,69 ls iegādātajām iešļūcenēm. Dīvainā kārtā tās izrādījās diezgan izturīgas un nokalpoju man vēl vienu vasaru, ja ne divas. Dinčai nav ko izmest, jo jaunas botas viņa tā arī nenopirka, savukārt vecās - vienīgās – izmest nebūtu prātīgi.
Atpakaļceļš izvērtās raibs: sastrēgumi, mūžīgais poļu ceļu remonts un pāris kaitinoši veči autobusā. Viens no viņiem izcēlās visvairāk: piedzērās, sāka zvanīt savai draudzenei un rīkot greizsirdības scēnas, pie viena saucot viņu dažādos ne pārāk pieklājīgos vārdos. Pa kādai divlitrīgajai pa ceļam iztukšoja vēl arī citi pasažieri, kā rezultātā visiem, protams, traki gribējās mīzt. Vakara galvenais varonis, augstāk minētais polis, izmisīgi raustīja tualetes durvis, kuras neparko negribēja vērties vaļā. Pārējiem pasažieriem tas sāka likties aizdomīgi un sāka izskanēt runas par līķi tualetē. Mēs ar Dinču paskatījāmies apkārt – it kā neviena netrūkst. Droši vien vienkārši durvis iesprūdušas. Runas par līķi kaut kā aizceļoja arī līdz šoferim, kurš vai nu ar atslēgu, vai ar skrūvgrieža (vairs neatceros) palīdzību atvēra durvis. Pasažieriem par lielu vilšanos, tolīte izrādījās tukša un tādējādi izpalika sensācija. Lai atmūķētu tualetes durvis, šoferim, protams, nācās apturēt autobusu, ko nekavējoties izmantoja vismaz septiņi alus cienītāji, lai izlaistu laukā nesen ietrekterēto dziru. Mēs ar Dinču cerējām, ka šī dzērājkompānija tālāk par Polijas robežu nebrauks, bet kur nu – kā par spīti viņi visi devās uz Rīgu.
RĪGA
Polijas šķērošana nav nekāds jautrais pasākums, kaut arī tā ilga tikai to Varšavas līdz... kā to vietu sauca? Suvalki? Nākamajā rītā, izkāpjot no autobusa Rīgas autoostā, garstāvoklis bija tāds ne visai. Bija arī drusku skumīgi. Mūsu ceļojums bija noslēdzies. Divas nedēļas mēs bijām klejojušas, guvušas jaunus iespaidus un pieredzi. Būtiskākais, ko es šī ceļojuma laikā sapratu, ir – lai cilvēki varētu saprasties, patiesībā nepieciešams tik maz. Bieži vien valoda nemaz nav nepieciešama, pietiek ar žestiem. Protams, bija interesanti iepazīt citas kultūras, uzzināt kā cilvēki dzīvo dažādās valstīs. Mēs, eiropieši, esam tik dažādi un tomēr tik līdzīgi. Pēc šī ceļojuma es neglābjami saslimu ar ceļošanu un iesaku ceļot arī citiem. Ceļojot pasaules skatījums kļūst plašāks un cilvēki iemācīties palūkoties uz lietām no dažādiem skatpunktiem.
Šajā vietā varētu pielikt punktu, bet tas vēl nav viss. Tā kā nebiju paņēmusi līdzi Internetbankas kodu karti, tad ceļojuma laikā nezināju, cik naudas palicis man uz kartes. Biju sarēķinājusi, ka tur būtu jābūt vēl aptuveni 160 ls. Ieliku karti bankomātā, ievadīju PIN un... neatceros, vai tiešām sāku krist uz atpakaļu un Dinča dabūja mani ķert vai tas ir tikai manas fantāzijas auglis, bet ieraugot, ka kontā palikuši vien 8 ls, kājas patiešām kļuva šļauganas.
Mēs ar Dinču atvadījāmies apņēmušās vēl kādreiz paceļot, izmantojot InterRail. Pagaidām gan tas nav noticis, bet gan jau. Dinča devās uz tramvaju, bet es, pārbaudījusi kabatas, konstatēju, ka visi mani lati un santīmi palikuši mājās un arī biļetes nav. Dinčai liekas biļetītes nebija, savukārt braukt par velti un uzrauties uz kontroli kaut kā negribējās – paši zināt, cik tā „draudzīga”. Nāksies iet kājām. Uzliku mugursomu plecos un uzsāku ceļu uz mājām. Par laimi, ceļš nebija tāls – vien 3 km.
Pirmā daļa: http://www.spoki.lv/literatura/Eurotrip-2007-1-dala/535549
Otrā daļa: http://www.spoki.lv/literatura/Eurotrip-2007-2-dala/535864
Trešā daļa: http://www.spoki.lv/literatura/Eurotrip-2007-3-dala/536207
Ceturtā daļa: http://www.spoki.lv/literatura/Eurotrip-2007-4-dala/536508
Piektā daļa: http://www.spoki.lv/literatura/Eurotrip-2007-5-dala/536827
