„Johaidī, kur mēs esam atbraukušas? Un vēl uz četrām dienām!” Jā, mūsu pirmās domas par Budapeštu ir tieši šādas. Karstums, smogs, netīrība, nekā tāda, kas piesaistītu skatienu. Zinu jau, ka nav labi spriest par pilsētu pēc dzelzceļa stacijas un tās apkārtnes, taču mēs ar Dinču skumām pēc Slovākijas. Vēl viena lieta, ar ko mums sākumā neiepatikās Budapešta, bija fakts, ka tajā runā valodā, no kuras mēs NEKO nesaprotam. Čehijā, Slovākijā un Polijā daudz ko varējām saprast tādēļ, ka zinājām krievu valodu. Citās valstīs var izbraukt ar internacionālismiem, bet ungāru valodā to ir maz. Piemēram, vārds ‘’restorāns” daudzās valodās skan līdzīgi, bet ungāriski tas ir „etterem”. Ar nožēlu jāatzīst, ka ar to arī manas ungāru valodas zināšanas beidzas – Budapeštā pavadītājā laikā neko neizdevās iemācīties.
Mums nepieciešama pilsētas karte un kāds tūrisma materiāls, tādēļ dodamies uz dzelzceļa stacijā esošo tūrisma informācijas centru. Ienākot pa durvīm, ieraugām uzrakstu, kas liek mums pasmaidīt. „No, no, no, no train information!” Acīmredzot bieži prasa. Jautājam pēc tūrisma materiāla un redzam, ka informācijas centra darbinieks sniedz mums bukletu... poļu valodā. „Mēs neesam polietes!” es iesaucos. „Nē? Kas tad jūs esat?” viņš pārsteigts jautā. Un tā vienmēr – līdz šim neviens nav uzminējis, no kurienes mēs ar Dinču nākam.
Budapeštā bijām apmetušās divās vietās, no kurām pirmā bija „Superroom”. Par „Superroom” man ir atsevišķs stāsts. Mēģinot sarunāt nakstmājas caur CouchSurfing, biju aizrakstīju vienai meitenei no Budapeštas. Viņa atrakstīja, ka diemžēl nevar mūs hostot, jo tajā laikā ceļos. Vēstulē viņa piebilda, ka bija gribējusi man atstāt dzīvokļa atslēgas un ļaut tur palikt viņas prombūtnē (neko sev!), taču viņas vecāki bijuši pret (domāju gan!). Meitene jutās vainīga par to, ka nevar mums palīdzēt un pastāstīja par vienu savu draugu, kurš pirms kāda laika mantojis dzīvokli un ierīkojis tur hosteli – ja nu gadījumā neatrodam nevienu hostu, varbūt gribēsim apmesties Martona „Superroom”. Klāt bija pievienota saite uz mājaslapu. „Superroom” atradās pašā pilsētas centrā un palikšana tajā maksāja apmēram tikpat, cik vieta hostelĪ: 8 eiro dienā. Nolēmu neko citu nemeklēt un aizrakstīju Martonam. Izrādījās, ka „Superroom” šobrīd ir karstā sezona un viņš varēja mūs izmitināt tikai uz divām dienām. Žēl, ka tā, bet vai tad Budapeštā hosteļu trūkst? Divas dienas „Superroom”, divas dienas kaut kur citur.
Arī Budapeštā sabiedrisko transportu izmantojam pēc tā paša principa kā Bratislavā: nopērkam katra pa biļetei, ko nekompostrējam, bet turam viegli sasniedzamā vietā – ja nu gadījumā iekāpj kontrole. Martons bija atsūtījis ļoti precīzus norādījumus „Superroom” atrašanai, tādēļ šoreiz (izņēmuma kārtā) iztiekam bez maldīšanās. Pieturā mūs sagaida kāds Martona draugs, bet „Superroom” mūs gaida Martons pats. Viņš mūs ātri iepazīstina ar „Superroom”, iedod atslēgas un paskaidro, kas ir kas Budapeštā, kuras vietas vērts apmeklēt, kā arī palīdz orientēties ungāru cenās – pēc toreizējā kursa 400 forintu bija aptuveni 1 lats...
Mūsu rīcībā ir vesela istaba. Divās pārējās istabās mīt citi tūristi. Vienu pāri mēs tā arī nekad neredzējām – mums bija aizdomas, ka viņi vai nu slepus izvākušies vai arī vienkārši nolikuši karoti turpat istabā. Arī Martonam sāka likties dīvaini, ka par viņiem sen nekas nav dzirdēts un nākamajā dienā viņš iegriezās dzīvoklī, lai mēģinātu viņus sastapt. Istabas durvis bija aizslēgtas, uz klauvējieniem neviens nereaģēja un, velti nogaidījies, Martons atstāja zīmīti un devās prom. Otrs tūristu pāris ik pa laikam izrādīja dzīvības pazīmes, bet klātienē es viņus tā arī nesastapu. Ja Diāna nebūtu ar viņiem iepazinusies, kad virtuvē gatavoja tēju, bet es nebūtu redzējusi bārdas rugājiem pilnu izlietni vannasistabā, man liktos, ka dzīvoklī uzturamies tikai mēs.
Budapeštai mums nav nekādu plānu: ko atradīsim, to apskatīsim. Nē, viens apskates objekts tomēr ir padomā – Eržēbetes tilts, nosaukts par godu ķeizarienei Elizabetei. Otrā pasaules kara beigās Vērmahts šo tiltu, tāpat kā daudzus citus, uzlaida gaisā. Sešdesmitajos gados tas tika atjaunots, bet citā veidolā un tad sākās interesantas lietas. Ungārijas tā laika valdība gribēja tiltu pārdēvēt – kāda vēl monarhu slavināšana sociālistiskajā Ungārijā! Tauta bija „pret” un panāca savu – tilts saglabāja savu nosaukumu. Komunistiskajai valdībai neizdevās pārdēvēt arī Elizabetes vārdā nosaukto ielu.
„Superroom” atrodas ļoti tuvu pilsētas centram. Drīz vien sasniedzam Eržēbetes tiltu. Grasāmies doties uz vecpilsētu, bet vispirms nolemjam uzkāpt blakus esošajā kalnā. Pie kalna ir skaista strūklaka, par kuru nevaram saprast vai tā ir īsta vai mākslīga. Kāpjam kalnā un ievērojam, ka cilvēku apkārt kļūst arvien mazāk. Pēc brīža apkārt nav vairs neviena un rodas ilūzija, ka kalna virsotne būs viena no vientuļākajām vietām uz zemeslodes. Kāpjam tālāk un jūtam kā ilūzija sagrūst: apkārt sāk skanēt cilvēku balsis, dzirdami dažādi trokšņi. Skatienam atklājas suvenīru tirdziņš un dažādi tūrisma objekti. Te tev nu bija vientulība!
Pārgājušas Eržēbetes tiltu nokļūstam pilsētas Budas daļā, tādējādi noskaidrojot, ka pašas esam apmetušās Peštā. Netālu no tilta atrodas Elizabetes skulptūra. Austrijas ķeizariene, Ungārijas karaliene. Viņai pieder daudzi nopelni Austrijas un Ungārijas savstarpējo attiecību uzlabošanā un tajā, ka 1867. gadā abas valstis labprātīgi apvienojās (1848. gadā abu valstu attiecības bija tieši pretējas: ungāri mēģināja tikt vaļā no Austrijas un sarīkoja revolūciju, kas tika nežēlīgi apslāpēta). Tieši Elizabete ir iemesls, kādēļ esmu atbraukusi uz Ungāriju. Gribēju redzēt zemi, kuru viņa tik ļoti mīlēja.
Gaisa temperatūra ir +35 grādi. Karstums liek ilgoties pēc ūdeņiem un tā nu mēs sēžam uz kāpnēm kaut kur Donavas krastos. Upes ūdeņi izskatās tik netīri, ka neriskējam tajos mērcēt kājas. „Nekad dzīvē vairs vasarā nebraukāšu pa valstīm, kurām nav izejas uz jūru!” es iesaucos. Mana kļūda. Sākotnēji bija plānots, ka mūsu ceļojums noslēgsies Horvātijā, kur mēs dzīvotu Adrijas jūras krastos un baudītu sauli un ūdeņus. Manus plānus izjauca priekšniecība, paziņojot, ka trīs nedēļas ilga atvaļinājuma vietā man tiek piešķirts divu nedēļu atvaļinājums. Tā nu es Horvātijas daļu nogriezu nost.
No mūsu istabas paveras lielisks skats uz kalniem. Šovakar ainava ir gandrīz hipnotizējoša, jo debesis iekrāsojušās sārtā krāsā. Iemalkoju sidru – braukdamas uz Ungāriju, nepaņēmām līdzi pudeļu attaisāmo kā rezultātā ungāru vīna baudīšana mums gāja secen un nācās iztikt ar alu un sidru. Nolemjam otrreiz vairs nepieļaut šādu muļķīgu kļūdu. Uz lodžijas žūst drēbes, ko, pateicoties vannasistabā esošajai veļasmašīnai un veļas pulverim, mēs beidzot varējām izmazgāt. Ieeju atpakaļ istabā un paņemu savu mobilo telefonu. Laiks piezvanīt ģimenei un apliecināt, ka es joprojām esmu dzīva un ka ar mani viss ir kārtībā.
Nākamajā dienā sēžamies tramvajā, lai dotos uz Budas pils labirintiem jeb, precīzāk, zem Budas pils esošajiem labirintiem. Pabraucam garām Óbudai-sziget (Vecā Budas sala), uz kuras tobrīd notiek „Sziget Fesztivál”. Atceros savus ar šo festivālu saistītos izgāzušos plānus. Pirmoreiz gribēju uz to braukt 2000. gadā. Naudas šim nolūkām man toreiz nebija, tādēļ vērsos pie mammas. Izrādījās, ka viņai arī šim nolūkam naudas nav. Nekur neaizbraucu. Nākamo reizi gribēju uz turieni doties 2005. gadā, bet no manas gribas neatkarīgi notikumi visu mainīja. 2007. gads. Kad ar Dinču plānojām šo ceļojumu, apsvērām iespēju divu nedēļu ceļojuma vietā apmeklēt „Sziget Fesztivál”, bet beigās izdomājām, ka tomēr gribam pabraukāties ar vilcieniem. Apvienot abus nevarējām finansiālu iemeslu dēļ. Lēmumu neapmeklēt „Sziget” kaut uz vienu dienu nožēloju 2007. gada novembrī, kad pamatīgi aizrāvos ar somu grupu Negative. Pētot viņu koncerttūri atklāju, ka vasarā viņi uzstājušies „Sziget”. „Viņi bija tik tuvu! Un es to palaidu garām!” sūdzējos Dinčai, kā arī visam rajonam. Beigās sevi nomierināju, sakot – varēja būt sliktāk: es būtu aizgājusi uz „Sziget”, bet Negative palaidusi garām. 2008. gada janvārī Negative & „Sziget” atcerējos vēlreiz – no grupas aizgāja soloģitārists un tas nozīmēja, ka es nekad neredzēšu Negative uzstājamies savā labākajā sastāvā. Bet tāda ir dzīve. Vai, atkal aizpļāpājos. Tātad, tramvajs pabrauc garām salai un turpina ceļu Budas pils virzienā. Joprojām valda pamatīgs karstums, tādēļ pazemes labirintu apmeklējums ir patīkama iespēja uz laiku aizbēgt no tveices.
Labirinti ir vairākus kilometrus gari un tajos ir dažādas tematiskās istabas. Piemēram, tumšā istaba, pa kuru var pārvietoties tikai ar taustes palīdzību. Izkļūt no tās nav nemaz tik viegli. Cita istaba bija ironija par arheoloģiskajiem izrakumiem – fosilijas „Coca-Cola” pudeļu, tastatūru un citu mūsdienīgu lietu izskatā. Tuvojoties vienai no istabām sajūtu tādu kā pelējuma smaku un šalcošas skaņas. Ieejot tajā ieraugu strūklaku, no kuras līst vīns. Mums priekšā esošie tūristi steidz iztukšot savas „Nestea” pudeles un priecīgi metas pie strūklakas uzpildīt tās ar jaunu saturu. Kad viņi ir devušies prom, pieeju pie strūklakas un pagaršoju vīnu. Skābs. Nav vērts ņemt līdzi. Turklāt viens un tas pats vīns droši vien cirkulē pa strūklaku visu laiku.
Pēc labirintu apmeklēšanas dodamies uz tuvumā esošo marcipāna muzeju. Cits citam blakus sadzīvo dzīvnieciņi no dažādām pasakām, strūrī novietots gramofons, bet man aiz muguras atrodas aptuveni 1,70 m gara Sniegbaltīte. Starp citu, visi eksponāti tiek turēti aiz stikla.
Bijām plānojušas nelielu ekskursiju pa Budapeštu, bet pārrodamies vēlu vakarā. Dinča paskatās soļu skaitītājā, kurā katru dienu fiksējam noieto soļu un kilometru skaitu. 29 kilometri. Neko sev „neliela pastaiga”! Iekrītu gultā uz vēdera un bļauju, ka šovakar nekur neiešu tusēt. Dinča iesaucas, ka šis ir mūsu pēdējais vakars pilsētas centrā, kas to lai zina, kādā čuhņā dzīvosim turpmākās divas dienas, utt., utjp. Es atbildu, ka neesmu spējīga tusēt, dejot jau nu točna nē. Pēc kādas stundas sataisāmies un tomēr aizstaigājam līdz tuvējam bāram. Tur nekas prātīgs nenotiek, tādēļ drīz dodamies atpakaļ. Pa ceļam sanāk iet garām strūklakai, par kuras īstumu/falšumu pirms kāda laika bijām spriedušas. Izrādās, ka tā nav īsta un ka uz nakti to izslēdz.
Nākamajā rītā pārvācamies uz jauno mītni – hosteli kaut kur kalnos. Uz to ved neskaitāmi serpentīni jeb, citiem vārdiem sakot, tas atrodas galīgā čuhņā. Kā mēs vispār uzzinājām par tāda eksistenci un rezervējām tur vietu vairs neatceros. Hostelis izrādās ierīkots kādā internātskolā – gluži kā Prāgā. Ieejot istabā ieraugu, ka gulta tur ir tikai viena. Ap to laiku no pastāvīgās kopā būšanas nervi sāk kļūt arvien uzvilktāki un ieraugot divguļamo gultu man no šausmām uzmetas zosāda. Tā kā istabas iemītnieces mācību sezonas laikā ir divas meitenes (par to liecina pie sienām esošās fotogrāfijas) un viņas noteikti neguļ vienā gultā, secinu, ka mūsu priekšā ir divas parastās gultas, kas saliktas kopā. Pieskrienu pie gultas, uzrauju augšā palagu un mēģinu atrast mehānismu, ar kura palīdzību gultas atdalīt vienu no otras. Sasodīts! Tās ir saskrūvētas kopā un bez skrūvgrieža palīdzības neko izdarīt nevar. Nāksies vien gulēt vienā gultā. Turpmāk no rītiem varēja vērot šādu skatu: Dinča gulēja, izpletusies pa visu savu gultas pusi, kamēr es gulēju, pierāvusies pie pašas malas, tik tikko neizkrītot ārā no gultas, lai tikai būtu tālāk no viņas. Starp citu, neskatoties uz spriedzi mūsu starpā, šo dienu laikā vēl ne reizi nebijām sastrīdējušās. Pagaidām.
Izlemjam šodien izmēģināt slavenās termālās vannas. Martons mums ir ieteicis labākās no Budapeštā atrodamajām un viena no tām izrādās tikai 15 minūšu gājiena attālumā no mūsu hosteļa, Gellerta viesnīcā. Kasē samaksājam 5 ls katra un saņemam biļetes. Tā kā nekur nav rakstīts apmeklējuma ilgums, jautāju darbiniecei, cik ilgi varam šeit uzturēties. Septiņas stundas, skan atbilde. Septiņas stundas?! Tā neko! Dodamies uz ģērbuvēm, kur nomainām ielas kostīmus pret peldkostīmiem un dodamies izbaudīt šeit esošos labumus. Pirmais mūsu uzmanību piesaista baseins. Cik patīkami ir ienirt +18 grādus siltajā ūdenī, kad apkārt valda +35 grādu karstums! Peldot ieraugu netālu esošos džakuzi un nodomāju – kā var sēdēt +42 grādus karstā ūdenī, kad apkārt tā jau ir karsts?! Pēc kāda laika baseina ūdens man kļūst par aukstu, saulīte arī kaut kā vairs nesilda, tāpēc es dodos uz... džakuzi.
Mēs pārceļamies uz pagrabā esošajiem baseiniem. Nesteidzīgi peldu, kad ieraugu, ka pretējā baseina galā peldošajai Dinčai ir pagalam neapmierināta sejas izteiksme. Aizpeldu līdz viņai un jautāju, kas par lietu. Izrādās, ka glābējs viņai nemitīgi par kaut ko piesienas. Dinča ir noskaitusies (brīnums, ka viņa vēl nav glābējām uzbraukusi augumā) un mēs nolemjam tālāk doties uz pirtīm un termālajām vannām. Tikko esam izlīdušas no baseina, pie manis nemanāmi pieslīd glābējs un cenšas iepazīties. Tagad es saprotu, kāpēc viņš visu laiku piekasījās Dinčai – vajadzēja kaut kā atvilināt mani uz šo baseina galu. Viņš vēlas uzaicināt mani uz randiņu un jautā vai rīt es vēl būšu Budapeštā. Atbildu, ka nē, bet tad atceros, ka būšu gan, jo uz Varšavu mēs dosimies tikai parīt. Nospriežu – ja reiz sameloju, tad sameloju. Galu galā, ja man būtu bijusi kāda interese par viņu, zemapziņa nebūtu nostrādājusi un pasteigusies ar atbildi.
Viena no pirtīm ir iesaukta par „Gāzes kameru”. Jau atverot durvis saprotam kāpēc: tvaiki tā cērtas acīs, ka grūti tās noturēt vaļā un elpot arī nav viegli. Pirts ir pilna ar cilvēkiem, lai gan to tvaikos to uzreiz nevar pamanīt. Izturam labi ja trīsdesmit sekundes un izskrienam laukā, ielecot +8 grādus siltajā baseinā. Arī tur ilgi neuzturamies – temperatūras dēļ. Ik pa brīdim, nespēdams izturēt „Gāzes kameras” tvaiku burvību, to pamet kāds apmeklētājs: pa vienam vai bariņā.
Kā nākamās izmēģinām termālās vannas, kas ir slavenas ar savu labvēlīgo iedarbību uz organismu. Vienā no vannām ūdens ir +36 grādus silts. Mums tā liekas par remdenu un pārceļamies uz +38 grādus silto vannu. Starpība ir jūtama uzreiz. No mums pa kreisi sēž kāds krievu valodā runājošs pāris. Mēs ar Dinču nopriecājamies, ka runājam latviski, jo tā ir reta valoda un tādēļ ceļojumos varam pārrunāt visu ko vēlamies, neuztraucoties, ka kāds to varētu saprast, kad pēkšņi sev blakus izdzirdam... latviešu valodu. Izrādās, pāris, kurš sēž no mums pa labi, ir no Latvijas.
Septiņas stundas Gellerta viesnīcas SPA centrā nepavadījām, taču krietnu daļu dienas gan. Tā bija patīkama atpūta no Budapeštas tveices un mūsu ierastajām garajām pastaigām.
(Nobeigums: 14.04.)
Pirmā daļa: http://www.spoki.lv/literatura/Eurotrip-2007-1-dala/535549
Otrā daļa: http://www.spoki.lv/literatura/Eurotrip-2007-2-dala/535864
Trešā daļa: http://www.spoki.lv/literatura/Eurotrip-2007-3-dala/536207
Ceturtā daļa: http://www.spoki.lv/literatura/Eurotrip-2007-4-dala/536508
