local-stats-pixel

Es varēju būt viņas bērna tēvs!0

14 0

Sen Latvijā nav bijusi tik karsta un saulaina vasara, tāpēc esmu nedaudz atstājis novārtā šo blogu, jo kuram gan šādā laikā gribas sēdēt mājās pie datora? Bet tā kā rudens pirmajās nedēļās ir salīdzinoši dzestrs laiks, esmu piesēdies pie laptopa, lai uzrakstītu, kā man ir gājis vasarā.

Pirmkārt uzreiz sākšu pa nopietno tēmu – Covid19 vakcinācija. Esmu sapratis, ka ja ne gluži manu tuvāko draugu vidū, tad vismaz facebook paziņu un visas Latvijas sabiedrības vidū sen nav bijusi tik liela viedokļu atšķirība kādā jautājumā, kā šajā. Es negribu baigi iesaistīties diskusijā par šo visu, jo neesmu ne ārsts, ne zinātnieks, bet tā, kā esmu pārslimojis šo vīrusu, zinu, ka otro reiz to piedzīvot nevēlos. Man pietika ar vienu reizi, lai saprastu, ka šī slimība ir tieši tik nopietna, kā par to runā, un, ja manā varā ir kaut kā palīdzēt ar tās izplatības samazināšanu, tad esmu ar visām četrām par.

Tā kā Jūnijā beidzās termiņš manam Covid19 sertifikātam, tad nolēmu nopotēties. Nekādas nopietnas komplikācijas man nebija, dabūju Pfizer vakcīnu, un izņemot to, ka nedaudz sāpēja plecs potes vietā, citu blakusparādību es neizjutu. Kā jau teicu, es cenšos izvairīties no diskusijām par šo tēmu, bet vienīgais ko gribu pateikt ir, ka tā kā es pats neesmu medicīnas zinātnieks, tad brīdī, kad man ir jāizlemj vakcinēties vai nē, tad es labāk uzticos cilvēkiem kas visu savu pieaugušo dzīvi ir veltījuši šādu lietu pētniecībai, nevis dažādām internetā klejojošām teorijām. Respektīvi, zinātnes jautājumos es uzticos zinātniekiem, nevis Feisbuka ziņām un influenceru teorijām. Paldies, par šo tēmu es vairāk neizteikšos.

Dienā pēc otrās potes es nolēmu palikt mājās, jo cilvēki runāja, ka tad parasti mēdz būt kaut kādas komplikācijas. Tā bija piektdiena, un es sēdēju mājās un nezināju, ko lai dara. Skrollēju feisīti, līdz uzdūros video, ko bija ielicis mans bijušais kursa biedrs. Video bija redzams tusiņš kādā āra bārā pie ūdens ar jahtām fonā un cilvēkiem, kas labi pavada laiku. Tas bija no Andrejostas kvartālā, kurā es līdz šim tā arī nebiju bijis, bet biju dzirdējis, ka tur notiek šīs vasaras karstākās ballītes. Pulkstenis bija ap septiņiem vakarā, un tā kā es vēl aizvien neizjutu nekādas komplikācijas, es uzrakstīju Matīsam (kursabiedram, kurš ielika video), ka sen neesam tikušies, un es domāju aizlaist uz Andrejostu nedaudz ietusēt šovakar. Matīs atbildēja, ka ļoti patīkams pārsteigums, un lai tikai braucu šurp. Uzrakstīju arī Dāvim, bet viņš atbildēja, ka pagaidām nevar, jo tieši tajā brīdī viņš bija Tinder randiņā. Viņš solīja vēlāk dot ziņu, kā viņam iet, un varbūt vēlāk piebiedrosies. Dāvis tiešām ir norāvies no ķēdes, tikko viņš bija kopā ar Kristīni, tagad tinders… lai puisim veicas. Man tikmēr bija nedaudz jāpasteidzas, jo tajā laikā vēl āra kafejnīcām bija laika ierobežojums līdz cikiem tās var strādāt, tāpēc ātri ieskrēju dušā, un izsaucu Boltu, lai dotos izpētīt ko Andrejsalas kvartāls piedāvā.

Ierados Andrejsalā, un WOW! Likās, ka visi Rīgas stilīgie cilvēki ir šeit. Es biju bijis pirms Andrejsalas restorānos Naples un KOYA, bet šis Andrejsalas kvartāls bija pavisam kas cits. Mana pirmā doma bija – kā ārzemēs! Rīgā ir tik maz vietas, kas “apdzīvo” ūdeni. Bez krastmalas promenādes un Ķīpsalas bruģētās ieliņas, pārējā Daugavas krasta līnija Rīgā ir aizauguši krūmi, ostas teritorijas vai kaut kādas mistiskas komercplatības. Bet šeit cilvēki ir izmantojuši ūdens pieejamību pa pilnai programmai. Visās iespējamajās vietās ir izvietoti galdiņi, uz vecās piestātnes dēļiem un uz pontoniem pašā Daugavā ieskaitot. Dīdžeji spēlē labu klubu mūziku, cilvēki čilo un bauda vasaru ūdens tuvumā, un pat nevajag reibinošus dzērienus, lai sajustu ballītes atmosfēru. Tomēr par sliktu jau nenāktu arī kāds alkoholisks drinks. Pirms tam iegūglēju, drīkst vai nedrīkst lietot alkoholu pēc Covid potes, un secināju, ka ārsti to neaizliedz. Tad nu zaļā gaisma bija dota, un pirms vēl devos meklēt Matīsu, iestājos rindā pēc sava pirmā kokteiļa.

Stāvēju rindā uz bāru, baudīju atmosfēru, un skatījos apkārt, kā cilvēki atpūšas pēc šīs garās sociālās distancēšanās ziemas. Tā skatoties apkārt pēkšņi, pamanīju kādu pazīstamu seju. Vai tiešām tā ir viņa? Jā! Tur tālumā draudzeņu ieskauta sēdēja Patrīcija. Mana bijusī, ar kuru izšķīros pirms pusotra gada, kad aizbraucu uz štatiem. Starp citu, šī bloga pirmais ieraksts bija stāsts par Patrīciju. Toreiz viņa mani izlika no sava dzīvokļa, un mēs tā arī vairs nebijām tikušies. Vispār man Patrīcija vienmēr ir patikusi, arī pēc šķiršanās ilgu laiku uz viņu sliktu prātu neturēju. Mums toreiz nebija pa ceļam, jo viņa, un visa viņas ģimene, gaidīja, ka es viņu bildināšu un mēs veidosim ģimeni, bet es nebiju tam gatavs ne toreiz, ne arī tagad. Tomēr es gribēju zināt kā viņai iet, kā nekā mēs kādreiz dzīvojām kopā, mums ir diezgan nopietna vēsture, un tā kā ir pagājis jau vairāk kā gads kopš šķiršanās, tad varam parunāties kā divi pieauguši cilvēki.

Kad biju jau ticis pie sava dzēriena, vēlreiz uzmetu skatienu Patrīcijai. Negribēju tā uzreiz iet pie viņas klāt, tomēr gribēju zināt, kā viņai iet. Iznācu laukā no bāra zonas uz terases un raudzījos apkārt, meklējot Matīsu. Tomēr, kad atkal paskatījos uz Patrīciju, viņa bija pamanījusi mani un skatījās tieši man virsū ar tādu ļoti sirsnīgu un draudzīgu smaidu. Sapratu, ka viņa pilnīgi noteikti uz mani vairs nav dusmīga. Es pamāju viņai ar galvu un devos viņas virzienā sasveicināties un aprunāties. Kad biju jau ticis gandrīz klāt pie viņas galdiņa, Patrīcija piecēlās. Es savukārt gandrīz apsēdos! Viņas vēders bija kā uzpūsts balons… jā, Patrīcija bija grūtniecības astotajā mēnesī. Tas mani no sākuma nedaudz izsita no sliedēm, un es pateicu kaut kādas pieklājības frāzes un nezināju vairāk ko teikt. Patrīcija parādīja savu roku, uz kura bija laulības gredzens un sāka stāstīt man lietas kuras es nemaz viņai neprasīju. Viņa sāka stāstīt, ka ir precējusies, un viņš ir jurists, un viņi dzīvo Mārupē utt. Es tikai pieklājīgi smaidīju un ik pa brīdim noteicu “forši”, “cik jauki”, “man prieks par tevi”. Ja godīgi, man tiešām bija prieks par viņu, bet tajā pašā laikā, es sapratu, cik labi ka tā nav mana dzīve. Iedomājos, ka ja es toreiz nebūtu aizbraucis uz ASV tad šī varēja būt mana realitāte – topošais tētuks Mārupes privātmāju pasaulē kurš pa Rīgu pārvietojas ar VW krosoveri – nē paldies!

Vakara noslēgums -

https://mistersx.com/es-vareju-but-vinas-berna-tevs/?utm_source=spoki&utm_medium=post

 
14 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000