Normal 0 false false false LV X-NONE X-NONE table.MsoNormalTable {mso-style-name:\\"Table Normal\\"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-priority:99; mso-style-qformat:yes; mso-style-parent:\\"\\"; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin-top:0cm; mso-para-margin-right:0cm; mso-para-margin-bottom:10.0pt; mso-para-margin-left:0cm; line-height:115%; mso-pagination:widow-orphan; font-size:11.0pt; font-family:\\"Calibri\\",\\"sans-serif\\"; mso-ascii-font-family:Calibri; mso-ascii-theme-font:minor-latin; mso-hansi-font-family:Calibri; mso-hansi-theme-font:minor-latin; mso-fareast-language:EN-US;}
Es un Tu....
Iepazīšanās, ziedi, smaidi un bezgalīgas sarunas, par dzīvi un skaistām lietām. Kaisle, kuru grūti pārvarēt, jo katrs pieskāriens ir īpašs, mēs pat varam dzirdēt katra elpu. Ievērojam sīkāko niansi it visā – apģērbā, matos, smaržā, jo liekās, ka tā ir mīlestība.
Tas ir mūsu lielās lugas sākums. Pēc, kuras seko raudu – bēru ceremonija, da viņa ir mauka, da viņš ir debils, kā tā var, es taču visu darīju, lai viss būtu labi, bet tagad es vainīgs(a). Kā nav kauna, kā tā var, lai tik skrien....TĀPAT BEZ MANIS NEVARĒS.. Un tā tas turpinās visu laiku....Jo domājam, ka tikai mēs esam nopelnījuši laimi un te nu viņa klauvēs pie durvīm....
Cerības, par tik skaisto princesi vai princi, mājo mūsos visos, cik ir daudz tādu, kas to ir dabūjuši...domāju varbūt 10% un ko darām ar pārējiem 90%???? Liekam iepazīšanās saitos, atdodam mūžīgā vecāku aprūpē, atdodam zinātnei un darbam, pieliekam tukšumam....
Traki skan.....banāli, bet taisnība. Uzrodas jautājums, kāpēc, to princešu un prinču tikai 10%???? Domāju vienkārši, ka neko nedarām, lai tādi kļūtu.
Par tiem, kas ir sasnieguši vairāk, mēs sakām, ka, viņiem taču bagāti vecāki, vai naudu loterijā vinnējis, aizņēmies naudu, tajos laikos, kad vajadzēja un veiksmīgi pacēlās.....ha ha ha....Katra muļķīgais mierinājums, kas neko negrib darīt un domā, ka debess manna kritīs no debesīm, jau pirmdienJUn tā pirmdiena aiz pirmdienas un kas tad nu, kā nekrīt tā nekrīt.
Lielākā kļūda ir tā, ka visi tiecas pēc naudas, tikai viena doma vada, kur ātrāk noraust to lielo džunguru....nu tad es būšu, visu izdarīšu, firmu uztaisīšu, paceļošu, veceni, vai džeku normālu dabūšu, drēbes nopirkšu uttt. Kuram ir sanācis???? Nauda nav galvenais, galvenais ir mīlestība un ticība sev, saviem spēkiem, mērķiem un vēlmei to visu realizēt dzīvē...Kurš tā dara???? JDomāju tikai tie 10%....
Jo katram mūsu raksturā ir nianses, kuras mēs ne tikai neievērojam, bet pat neatpazīstam, kuras nodod, māna un kuras ir vērstas uz lietām, ko nēsājam sevī ikdienas un kuras ir nevajadzīgas...dzīves jēga nav naudā un ieciklētā otras puses meklēšanā, to pārvēršot baigā baudā, kura piepilda uz mirkli un iztukšo Tavu naudas maku. Traģiski, bet taisnība, te iet runa arī par sievietēm. Diemžēl, jo tās jau tagad vairs nav sievietes, ir jau palikušas, par kaķenēm, kuras iet medīt, kad tikai sanāk vientuļi, izmaksājot čalim dzeramo, palokoties, savos gurnos un parādot savas jauki saliktās mākslīgās krūtis...un ko tad tas, mēli pār bortu un pie daiļās uz gultu...apmierinājis visas dāmas tieksmes, viņš domā nu tad nu būs...mana laime...viss priekšā pielikts.....bet viņa maita vienkārši var nomest naudu un pateikt, paldies, bija jauki, vai Tev taxi izsaukt????
Skaisti, līdz, kam mēs esam nonākuši.....
Un tas notiek tikai tādēļ, ka savā dzīvē neesam izvēlējušies pareizo profesiju, lai izpaustu sevi pareizi un pēc savas iekšējās būtības būtu īsti. Jo tikai darbā, ko mīlam, mēs realizējamies... Un tā ik dienu, darām lietas, kuras mūs totāli tracina, ar domu, ka tagad es satikšu īsto un nu tad nu būs, viss mana dzīve izmainīsies, kāzas, visi radi laimīgi paēduši, nauda uzdāvināta, servīzes un kombaini ir, tagad nu var bērnu taisītJ Lai jau pagastam un pilsētai ir prieks.....Kas nu man, es jau dzīvoju pēc standarta, kā visiem pieņemts...
Un nu tad sākas,... tā maita, tad no gultas neceļas, tad, piekodusies mājās nāk, tad bērns bauro, ka izturēt nevar...kā var tādu dzīvi paciest....nu man taču arī ir tiesības, kas es tagad vārdu savu pateikt varu......
Es eju ar draugiem, pie džekiem moci taisīt.... naktī mājās nav......atnāk pēc 2 dienām....
... mēms, kā zivs, jo parunāt tad nevar, mūlis pieliets, ja vērs vaļā, līs laukā....Bet kurš tad labu mantu ies podā liet...tādēļ klusums....
Uz jautājumu, kur maita biji....atbilde...bu bu meme ma ma....
-Ko???? Ko Tu iedomājies, kas es Tev kalpone, es ar bērnu mājās negulējusi, Tavas zeķes mazgāju, bet Tu!!!!!
Pirmais kāpiens norīts, vēmiens pārgājis un manta vēderā.... Nāk skanīgā atbilde uz visiem jautājumiem....
– Kas es Tev veļmašīnu nenopirku, ka Tev manas zeķes ar rokām jāmazgā,...paej malā, vajag apsēsties, noguris.....
- Ko Tev padomāt, maita tāds...zini cik pulkstens????
- Cik pulkstens!!! Labāk pasaki, kāda diena?
- Nu vai zini, es pārvācos pie mammas...man pietiek....
- PALDIES DIEVAM!!!!!Atslēgas neņem līdz, es savas pazaudēju....
- Kur tad Tu biji, pateiksi, man beidzot......kā var atslēgas pazaudēt, ja es viņas Tev kaklā striķīti piekāru???
- Ko? Tādas es 1.klasē nēsāju un kas tad tagad ....Tu esi mana mamma, es tipa dēliņš un Tu man pa dibenu iedosi?????
- Nu vai zini, ko Tu esi darījis? Appīpējies esi vai???Bērna priekšā būtu nokaunējies, bezkauņa......
- Es vai? Nu zivis makšķerējām....sēnes cepām....paklājā skatījāmies, vienkārši TV nebija...UN VISSSSSS.......
- Un kur tad zivis? Kur sēnes?
- Aaaaa nu palika pirtī ...., žāvējas.....žēl, labas bija.... es varu aizbraukt pat pakaļ un vēl pažāvēt....:-)
Tāda nu mūsu ikdienu saruna, teksti tikai mazliet pamainās un tā nu ir sanācis, ka pat ar tādiem sīkumiem, mēs varam sabeigt otra dzīvi pat nemanot un tajā pašā laikā, pat to neievērot. Neievērot tikai tādēļ, ka negribam, jo mūsu lielā pašcieņa to neļauj. Prasām no otra, bet pretī dodam tikai pārmetumus, nesapratni, greizsirdību. Par ko tas liecina, par to ka tomēr ir jāsāk ar sevi. Var jau sagraut otrā to mazumu, bet tas, kas ir īsts nekur jau nepazūd un ja kāds nedara Tev pa prātam, nenozīmē par to, ka viņš nemīl. Mēs visi esam brīvi un nekas mums nepieder, jo kā baltais paladziņš virsū klāsies, dzīvi tam apakšā nepaliksi. Nekas nav piespiests...ne mīlēt, ne cerēt, nav standartu, nav likumu mīlestībai, nav likumu kā jādzīvo ģimenē, kā jāprecas, kā jāmīlējas.....Tos likumus mēs rakstam paši.....Bet vai Tu tādus sev esi uzrakstījis????:) Vai dzīvo tomēr pēc pieņemtā scenārija????
Nebūt nē, jo mēs jau zinām, kā ir jādara, bet ne jau Man, bet Tev. Un kā to darīt, labprāt, mēs mākam paskaidrot!!
Kas ir greizsirdība, kas ir mīlestība ir daudz rakstīts, bet tik un tā mēs kāpjam uz mīļā grābeklīša atkal un atkal, pilnīgā nemaņā ejot, pat nezinot kur, bet ejot....bez sajūtām, bez emocijām, bet tikai vadoties pēc instinktiem......Tas jau nav slikti, vismaz zini, ka esi dzīvnieks, tikai kāds, jāpadomā pašam.....Un padomā vai tādu Tevi kāds var un grib pieradināt......:)
Mīlestība nenozīmē būt sunim, kad grib tad pasauc, mīlēt nozīmē būt brīvam un laimīgam.
Kaut uz mirkli iedomāsimies, ar kādu enerģiju mēs spēlējamies, pat neapzinoties, to cik tai ir liels spēks.....Mīlestība, tā ir kosmiska enerģija, dziļas jūtas, kas izsaka augstāko tuvības, draudzības un sirsnības pakāpi attieksmē pret cilvēku, uzskatiem, dabas un sabiedrības iecerēm. Mīlestību raksturo maigums, paļāvība, pakļāvība, nesavtība....Mīlestība rodas brīvi, to nevar uzspiest ar varu vai pavēlēm, tas ir ļoti skaists emocionāls stāvoklis, kas kā saules stars, sirdī iespīd savādāk, jo arī mīlam mēs katru savādāk....
Vēlu Jums, saprast, ko Jūs mīlat un kā....spēt nedarīt pāri savējiem, neprecēt, tos, ko zemapziņā nemīlam, vienmēr būt ar tik stipru apziņu, lai spētu skaļi sev pajautāt.....vai tiešām tas ir īstais, vai vienkārši sajust to jau no pirmā skatiena, nebaidoties pazaudēt ne sevi ne otru....Tas, kas ir Tavs vienmēr atradīsies, vajag tikai ticēt....Un ,kad nāks tas īsts mirklis, Tu to noteikti pazīsi.....
Lai veicas!!!!! Smaidiet!!!!!Gaidiet!!!Nemelojiet ne, sev ne citiem!!!!
Nemeklē sevi
Spogulī.
Tu esi tāds – kādu
Dievs Tevi redz.
DDievs ir
Mīlestība, un tu esi
Mīlestības bērns.
