local-stats-pixel

Es slīkstu tavā šarmā0

 8  2

Ik pa laikam gadās satikt paziņas – tie ir cilvēki ar kuriem kopā, piemēram, strādāts vai studēts, un kurus satieku reizi pa gadu vai diviem. Mūsu sarunas ir iestrēgušas pagātnes laika atverē. Tās līdzinās šaham pa pastu. Pie katras tikšanās ir sasviecināšanās, zināšanu atjaunināšana vienam par otru, veiksmes vēlējumi (ej dirst) un dodamies tālāk šķetināt katrs savu apbrīnojamo dzīvi. Tie ir jauki, simpātiski cilvēki, bet kaut kādu iemeslu dēļ nav sanācis izveidot ciešāku kontaktu.

Katru gadu oktobra sākumā man sākas iesnas, kas bišķi pierimst, kad ap decembri iestājas īstā ziema. Abas nāsis pildās zaļiem, staipīgiem, smagiem, blīviem puņķiem, kurus regulāri nākas izšņaukt, notriecot algu papīra kabatslakatos. Reizi dienā kaklā sakrājas kārtīga harča – lipeklis, kas nav iztecējis pa nāsīm, bet izvēlējies pretējo virzienu. Kad tas ir pa īstam nobriedis, tā sāļā aste nostājas uz mēles. Tanī brīdī atliek vien aiz astes iesūkt mutes dobumā visu gļotu pikuci un sameklēt piemērotu vietu, kur to izspļaut. Vēlams, lai nebūtu blakus cilvēki. Padomās vēl, ka esmu cūka, vaimandieniņ.

Vakar gāju pa Valdemāra ielu centra virzienā un tieši pie Mākslas akadēmijas sajutu sāļo astīti. Parasti izdodas puņķaino spļaudekli iesūkt un noguldīt zem mēles, taču šoreiz sajutu, ka puņķu masa ir iespaidīga un, iesūcot visu vareno harču mutē, tai knapi tur pietika vietas. Diemžēl Valdemāra iela bija pilna ar cilvēkiem un man nekas cits neatlika kā, ar acīm izmisīgi meklējot kādu vārtrūmi, turpināt iet pretīm stikla piramīdām. Pie luksofora ievēroju pazīstamu seju – paziņu, kura strādā netālu no akadēmijas un brīvajā laikā palīdz kaķu un suņu patversmē. Viņa mani priecīgi sveicināja, bet es “čau” vietā tikai pamāju ar galvu un stīvi pasmaidīju.

- Nu, kā tev iet? Birojs, atskaites, tā pati figņa? – Viņa priecīgi sprēgā, mati zirgastē, perfekti balti zobi, gaiša lūpu krāsa. Ar Lienīti esmu pazīstams kopš kopā strādājām apdrošināšanas firmā pirms četriem gadiem. Pārsvarā runājām tikai par darbu, tomēr neskaitāmas reizes biju iztēlojies kā viņu rupji drāžu uz sava darba galda. Tās tādas varoņu fantāzijas, kuras nekad nerealizētos. Patiesību sakot, parasti viņas klātbūtnē uzvedos diezgan nemanāmi un pat dzimšanas dienā nomīzu puķi pasniegt, jo tad būtu jābučojas uz vaiga.

- Mmmm. Hrmm. – Noņurdu un pamāju ar galvu, turēdams muti ciet.

- Kā Fēnam iet? – Fēns ir (bija) mans pūdelis.

- Mmmmmm! – Izdvešu stieptu skaņu un parādu uz augšu vērstu īkšķi.

- Tev viss normāli? – Viņa bažīgi jautā un nedaudz pagāž galvu uz labo pusi, uzmanīgi ieskatoties man acīs. Es tikmēr nolemju, ka, lai neizskatītos pēc galīga frīka, vajadzētu vismaz kaut ko pateikt. Ja atbildēšu tikai ar “jā”, tad domājams izdosies noturēt harču mutē…

- Jā…rghl… – Burbuļojoša skaņa pārklājas ar “ā”. Esmu kļūdījies, pārvērtējis savas spējas. Jūtu, kā siekalainu puņķu tērcīte pārveļas pār lūpu, notek pa zodu un nokrīt man uz jakas. Piecu sekunžu klusums.

- Nu, davai, veiksmīgi tev, čau! – Viņa tēlo, ka neko nav pamanījusi.

- Mhm. – Ar acs kaktiņu noskatos kā viņa aizsteidzas pa ietvi.

Ai, pohuj. Nekad neesmu bijis baigais komunikācijas meistars. Mājās atkorķēšu dažus aliņus un uzlikšu kādu foršu filmu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000