Man reizēm patīk šo to uzmest uz papīra, bet tas nāk pēkšņi, vnk ir jāpaspej paķert rakstāmais un lapa. Un tad roka ķer domas! Plūsma ir ātra, bet jāspēj ir noķert kaut sīks graudiņš un, ja izdodas, tad kaut kas arī sanāk!
Piespiedu kārtā reti kad kkas sanāk, jo tad parasti domas lido un nav notveramas! Interesanti katrā ziņā! Piedomā kāds vārds ir īstais, kurš labāk skanēs. Tikai tie ir sekundīgi lemumi, ilgi nedrīkst domāt, savādāk pavediens pārtrūks un doma gaisīs! Tie, kas kaut reizi ir rakstījuši dzeju vai kko citu, saprot par ko es runāju!
Es reizēm rakstu dzeju.
Bet ne to, ko domājat jūs.
Bez atskaņām un baigiem ritmiem.
Tik ar emocijām savām.
Krāsoju es dzejas rindas savas ar skaistiem vārdiem,
gluži kā rudens krāso koku lapas.
Ietonēju un daru košāku,
gluži kā mākslinieks lietai piešķirot dzīvīgumu.
Man patīk papīrs, jo tas ir kā ideāls draugs -
vienmēr uzklausīs un nekad nepārmetīs.
Man patīk kā zīmulis švīkst, kad ar to rakstu.
Manām ausīm tas kā šūpuļdziesma mazam bērnam.
Un dvēselei manai vieglāk top,
Jo viss ir izliets uz balta papīra.
Kas izliets to vairs nesasmelt!
Nu un?!
Man tā pat ir labi,
jo papīrs mani uzklausa
uz zīmulis aizvien turpina švīkstēt...
