Skrējiena brīdis bija pienācis, viņš klusēja kā jau biju paredzējusi, nedzīvoju sapņu pasaulē, kur skaistais princis iemīlas sniegbaltītē ar krustmātes fejas uzburtu kleitu. Pagriezos, vēl pēdējo reizi paskatījos uz viņu un padevos savam instinktam, es skrēju. Mana bēgšana gan tika apgrūtināta, jo izlauzties cauri pulkam cilvēku, kas ir salīduši mazā telpa ir neaprakstāmi grūta. Izmantodama elkoņu, lauzos cauri, atskanēja gan komentāri, gan vaidi un negācijas, bet es neklausījos ,tikai domāju par savu bēgšanu, kāpnes un, tad jau durvis, iela. Tagad es tikai skrēju, skrēju un skrēju, tas bija dzīvības skrējiens priekš manis.
.............
Mēs, es un viņš stāvējām aci pret aci, pareizāk sakot, es biju izliekusi savu kaklu neticamā leņķi, lai spētu ieskatīties viņa skaistajās tumši zilajās acīs.Jo ilgāk skatījos tajās, jo lielāku varu viņš pār mani guva, jau šajā mirklī es jutos kā lelle bērna rokās, viņš pateiktu, es izdarītu. Jūtos nožēlojami, ka vienam cilvēkam ir tāda vara pār mani, bet es nespēju palīdzēt sev pati.
Joprojām viņš klusēja, bet man nebija iebildumi ,itkā.Es atrados viņa skavās, visa viņa uzmanība ir pievērsta man ,vienmēr taču esmu vēlējusies to, bet kādēļ es jūtos tik skumju pilna. Atbilde bija acu priekšā, es gribēju viņu ,bet viņš mani tā negribēja, šis mirklis nav tas, ko es vēlos, šī ir patiesība, kas iesit savu pēdējo sitienu un ar lepnu smaidu norāda man savu vietu.Bija pagājusi vesela mūžība, laiks jau atkal skrēja prom negaidījis mani, bet es viņu saprotu, viņš ir aizņemts, nav laika gaidīt kādu meiteni, kas jau atkal atbalstās pret sienu.Bet es biju saņēmusies, saņēmusies veikt pirmo kustību, mana iekšējā sieviete arī bija gatava, gatava cīņai, kas tuvojas........Labi, kustībai es biju par vārgu, es varētu runāt, tas būtu vieglāk veicams uzdevums.
"Džu?" Klusums ,viņš neko nesaka, mēģināju vēlreiz ...... "Džu? Tu mani dzirdi? Tu esi šeit vēl? "Izspruka mazliet skarbi, laikam tas, ka viņš neko neteica, tas mani darīja traku, nebiju līdz šim brīdim piefiksējusi to, bet tā laikam ir, neziņa nav patīkama.
Bet man izdevās pievērst viņa uzmanību, viņš pat pateica ,ko :"Cik ilgi Tev pret mani ir jūtas? Cik ilgi?"Šis bija jautājums uz ,kuru es nevēlējos atbildēt, tā nebija viņa darīšana, es jau tā biju pateikusi daudz, es negribu, lai viņš zina to ,negribu ,tas visu padarītu vēl sliktāku, bet neizskatījās, ka mana klusēšana viņu apmierina.
"ATBILDI MAN!!!" Viņš neizklausījās pēc cilvēka, kurš pieņemtu atraidījumu, viņš pieņem tikai atbildi, ko vēlas saņemt no sava upura, kas šajā gadījumā es esmu.Taču es iespītējos, nedrīkstu padoties, man ir jābūt stiprai, vismaz jāmēģina tādai būt, taču neizskatījās, ka viņš arī grasās padoties!
"ES TEV TEICU ATBILDI MAN!!!" Ledainā balsī to pateicis, viņš turpināja skatīties virsū ar slepkavas skatienu .Liekas, ka šo spēli es esmu zaudējusi, jo viņš nepadosies, bet man šāds Džuliāns ļoti biedējošs , es nezinu ,ko viņš izdarīs man ,tādēļ man nav izvēles. Smieklīgi gan, es lielā cīnītāja, man paliek klauns pār sevi, bet teikšu, ka šajā mirklī nicinu cilvēkus, kas saka, ka VIEMĒR ir iespēja.
Saņemos un teicu: "Džuliān man pret tevi ir jūtas pārāk ilgu laiku, lai pateiktu konkrētu skaiti, bet kāda, tad starpība vairs?!"
Neizskatījās, ka viņu tas maz skartu, jo slepkavas seja palika un teraud stingrā balss nepazuda :”Kādēļ tu man neteici to ātrāk?’’
Noraustīju tikai plecus ,jo atbildi nezināju, es tiešām nezināju ,kādēļ neteicu ātrāk.Bet liekas, ka tuvojas beigas ,beigas mūsu sarunai, beigas mūsu draudzībai, jo pēc šiem vārdiem viss ir mainījies, bet es jau zināju to, es biju gatava tam.
Man gribējās raudāt, ēst saldējumu ,kliegt ,skatīties romantiskas filmas un labi izskatīties.Bet ,kas būt tagad? Vēl pēdējo reizi : ”Vēl pēdējo reizi apskauj mani, apskauj cieši mani.”
„Jauna nodaļa manā dzīvē”
Pēc mūsu sarunas ir pagājušas dažas nedēļas, skaits pazuda pēc pirmās, jo nespēju koncentrēties uz tādiem niekiem.Es sev biju atradusi citus vīriešu, kas manu apetīti spēja apmierināt. Viņi bija daudz labāki par Džu ,nerunāja pretim un vienmēr bija priekš manis ,cena arī bija lieliska ,ko gan sieviete vairāk var vēlēties ,īpaši jau manā stāvokli ,tas ir sapņu piepildījums.
Pasniedzos pēc pēdējās „Ore” cepumu pakas ,lai to iemērktu „haagendazs” saldējumā. Nepagāja ,ne stunda ,kad jau visi gardumi bija beigušies ,bet es jūtos fantastiski ,vienmēr esmu apsvēru domu par ēdiena reliģiju ,tieši šajā mirklī varētu pat sākt attīstīt šāda veida nozari.
Gulēju gultā, skatījos „Sex in the city” pēdējo sezonu ,bet jau domāju ,ko es varētu darīt vēlāk, jutos apmierināta ,ka šķiršanos nepavadu kā lielākā daļa sieviešu ,bet gan uztveru normāli ,es jau pati visu izbeidzu! Bet manu mieru pēkšņi iztraucēja durvju zvans ,nodevīgā sirds sākas pukstēt straujāk ,uz sejas parādījās muļķīgs smīns ,bet mana iekšējā sieviete jau sagatavoja savu megafonu un pletni ,lai visu noliktu pie vietas.
Zvanītājs jau atkal atgādināja par savu klātbūtni, aiztaisīju durvis priekšā savai sievietei un ar cerību pilnu sirdi un atplestām rokām lidoju pie durvīm :”Es jau nāku manu dārgo Džuliān, jau nāku mana mīla.” Mani padarīja drošāku dažas asti glāzes ,ko pirms tam jau biju paspējusi izdzert.
Atrāvu vaļā durvis, bet man par pārsteigumu tur bija kāds puisis, it kā pēc skata Džu ,bet es taču neesmu tik piedzērusies ,lai neatpazītu viņu, uzbrēcu nabagam virsū, pati sev pār pārsteigumu :”Kas tu esi tāds?”
Viņš mazliet sabijies atbildēja :”Megan tā esi tu?” Noteikti nodomāja, ka iegrābies ,bet liekas, ka mana rupjā atbilde viņu nomierināja :”Nē”.
Tad jau atvērās Meganas durvis, kas sagrāba puisis un ieveda savā dzīvoklī, kamēr stāvēju un puslīdz mēģināju uzturēt sarunu ,biju izdomājusi ,ko es darīšu, lasīšu grāmatu. Atpakaļ ceļš gan nebija tik veiksmīgs ,jo es aizķēros aiz saviem Vaniem ,nokritu un tā arī nepiecēlos ,es kustējos uz priekšu, izmantoju rāpošanas metodi, kas bija daudz stabilāka šajā situācijā. Ielīdu gultā un ķēros klāt lasīšanai.
Varu apgalvot, ka es esmu tas cilvēks, kas vairāk iztērēs grāmatās nekās jebkur citur, es esmu grāmatu tārps ,sākot no vēstures līdz pat mūsdienu literatūras šķebinošajam grāmatām.
Fragments no grāmatas:
„Viņš stāvēja no manis kādu gabalu nostāk, viņam bija tas pats pretīgais smaids uz sejas, tāds pats kā mana tēvam, kad viņš pameta māti tās jaunās sievietes dēļ. Tad notika negaidītais, viņa skatiens pievērsās man, es zināju, ka neesmu pietiekami pievilcīga ,lai spētu piesaistīt viņa uzmanību, bet viņš jau nāca uz manu pusi ,skatījās man virsū ,it kā zinātu visus manus netīros noslēpumus, ja vien man tādi būtu. Nostājies man blakus viņš bija daudz garāks, blondie mati bija dārgā griezumā, bet viņa tumšzilās acis bija pievērsta manā, acīm un smaids jau vairs nebija tik pazīstams...... .”
Aizcirtu ciet grāmatu, jo varonis mani pārāk atgādināja par Džu ,viss lasīšanas prieks man bija sabojāts, bet tad es paķēru telefonu, sāku spaidīt to, viss palika melns.
Pamodos ar telefonu rokās, neko neatcerēdamās, ceru ,ka neļāvu alkoholam runāt manā vietā .
