Joprojām smagi par to runāt, lai gan nu jau pagājis laiks. Atmiņas par to, ko pārdzīvoju kā līdz tam vesels un dzīvespriecīgs cilvēks (mazi bērni, augstākā izglītība, labs darbs un grandiozi plāni vismaz tuvākajām divām piecgadēm), ir pārāk smagas, lai bez vajadzības negremdētos tajās. Runājot ar cilvēkiem par ērču encefalīta postu, bieži dzirdēju, ka viņus par efektīvāko profilaksi - par vakcinēšanos vislabāk pārliecinātu reāls stāsts iz dzīves. Tā tapa šī dienasgrāmata.
Pārciestās bailes un izmisumu centīšos maskēt ar nelielu humora devu un drusku ironijas.
1. diena
Brīžiem reibst galva. Nu jā, darbā vadīšu jaunu projektu - viesīsim tirgū jaunu produktu, uztraucos, naktī bēbis čīkstēja.
2. diena
Atkal dažreiz reibst galva. Nodomāju, ka jāmēģina mazāk uztraukties. Strādāju pie projekta, tik daudz ko darīt.
3. diena
Un joprojām brīžiem reibst galva. Apņemos šonakt izgulēties. Vakarā pāris reizes virs uzacīm iedur spēcīga sāpe. Nopriecājos, ka šonakt izgulēšos un tas pāries. Palasu lielajam bērnam pasaku, pabaroju mazo un ejam čučēt.
4. diena
Vakarā iededzu naktslampiņu un atkal uz brīdi sajūtu asās sāpes. Jā, nu tik ātri acīmredzot nepāries, jāpaguļ vēl. Doma par vēršanos pie ārsta kaut kā neienāk prātā. Ko gan teikšu? Ziniet, man galva drusku iesāpējās...?
5. diena
Darbā gatavoju svarīgus līgumus. Paņemu melnrakstu uz mājām, jo rīt tam noteikti jābūt gatavam.
Naktī pamostos un jūtu, ka kaut kas nav tā, kā parasti. Vēl nezinu kas. Guļu un domāju, kas gan tas varētu būt. Tā kā auksti, tā kā bail no kaut kā. Laikam sapnis slikts, griezīšos uz otriem sāniem un gulēšu. Nevaru pagriezties! Ķermenis neklausa. Guļu, gaidu, nepāriet. Mēģinu piecelties sēdus, lai asinsriti paātrinātu. Kaut kā uzstutējos, turos pie sienas un mēģinu kustēties. Auksti. Nepāriet. Roka ļengani karājas, kāja kaut kur mētājas. Nesaprotu, kas ar mani notiek, baidos, ka tas nepāries, sāku histēriski raudāt, saucu vīru. Vīrs pamostas, saka, lai nomierinos, ka viss kārtībā.
Nekas nav kārtībā! Esmu pa pusei paralizēta, jūtu, ka kakls kļūst auksts un nejūtīgs, parunāt vairs nevaru, sāku smakt, zinu, ka tūlīt nomiršu, taču nevaru viņam to pastāstīt, pat nevaru pateikt, lai tūlīt pat sauc ātros. Un tas būtu “viss kārtībā”???!!! Mēģinu salikt rokas kā lūgšanā un krītu melnā tumsā.
6. diena
Atveru acis. Redzu mammu un tēti. Cik jauks sapnis! – un atkal krītu tumsā. Vēlāk viņi stāstīs, ka naktī esot bijuši ātrie, kaut ko iešpricējuši, teikuši, ka drīz pāries, ka tas no uztraukuma. Tad sacelti kājās radi un atsaukta mana mamma, pieredzējusi mediķe. Viņa uzreiz sapratusi, ka tas saistīts ar smadzenēm, vēl kaut ko iešpricējusi un es esot uz brīdi nākusi pie apziņas.
Vēlāk atveru acis – mamma un tētis. Saprotu, ka viņi patiešām ir atbraukuši, tikai nesaprotu kāpēc viņi raud. Paskatos pulkstenī – ārprāts, esmu nokavējusi darbu. Man taču jānodod līgums! Sveicinu vecākus un saku, ka man jāskrien uz darbu. Nez kāpēc viņi nesaprot, ko saku. Saku vēlreiz – ‘čau mamm, tēti, kā jūs te gadījāties?’ Viņi vēlāk stāstīs, ka es esot teikusi apmēram “īvoāšmhhžōščgrr”. Pēc vairākiem nesekmīgiem komunikācijas mēģinājumiem pārstāju un vienkārši skatos. Atkal klāt tumsa.
Pamostos – jau pāri pusdienlaikam, prasu, vai darbavieta ir brīdināta, ka šodien ieradīšos vēlāk. Mamma saka, ka tūlīt būs klāt ģimenes ārstes izsaukta ātrā palīdzība un vedīs mani uz slimnīcu, ka man noteikti paliks labāk. Kāpēc mani jāved uz slimnīcu? Esmu taču vesels cilvēks! Skat, runāju, kustos, viss taču kārtībā. Ā, jūs domājat to, kas naktī bija? Nieki vien, kam negadās. Nevajag mani nekur vest, man uz darbu jāiet, tūlīt apģērbšos un došos. Tikai aizvelciet aizkarus, gaisma kož acīs. Nē, tomēr vēl necelšos, nevaru nostāvēt. Drusku vēlāk varēšu. Varbūt.
Aizbraucam uz slimnīcu. Cītīgi vairos no gaismas (sāp galva) un ārstiem lūdzu, lai laiž mājās, ka esmu pilnīgi vesela. Vēlāk izrakstā būs rakstīts, ka “paciente stacionēta akūtā kārtā, eiforiska un uzbudināta”. Prasa, vai ir bijusi piesūkusies ērce. Nē, nav bijusi. Liek trāpīt ar pirkstu pa degungalu, rādīt mēli un taisa punkciju analīzēm. Jāizliecas kā embrijam un sāpīgs, kraukšķīgs dūriens mugurkaulā. Toties pēc tam kļūšot vieglāk, jo atsūktais šķidrums nespiedīšot uz smadzenēm. Patiešām kļūst vieglāk un uztraucos, ka agrāk vai vēlāk atklās, ka esmu simulante un sūtīs prom. Aizved vēl uz kaut kādiem izmeklējumiem, laikam datortomogrāfiju. Gribu mājās.
Atnāk ārste un saka, ka esot gatavas punkcijas jeb likvora analīzes un ka mani vedīs uz palātu. Esot meningīts. Vēlāk noskaidrosies, ka ir meningoencefalīts un vēl vēlāk, ka ir ērču encefalīts. 30% gadījumu saslimušais neesot atradis ērci, jo tā vai nu uzreiz atkrītot, vai tikai ieskrāpējot ar snuķi.
7. diena
Iepazīstos ar ārstējošo ārstu (ļoti jauks!) un sirsnīgi stāstu, ka man pilnīgi nekas nekaiš, ka tas ir kāds pārpratums. Vēlāk izlasīšu, ka tā ir klasiska slimības gaita – pēc pirmā paasinājuma seko periods, kad slimnieks ir pārliecināts, ka vesels.
Vakarā bērns brēc klausulē – “māmiņ, kur tu pazudi, lūdzu, es tev tūlīt braukšu pakaļ un vedīšu mājās”. Sirds lūzt gabalu gabalos.
8. diena
Joprojām jūtos labi. Tiem, kas zvana un bažīgi jautā, kā man klājas, stāstu, ka esmu kā kūrortā un ka vēlākais pēc nedēļas būšu darbā. Tobrīd vēl nezināju, ka šī “nedēļa” ilgs gandrīz trīs mēnešus. Par laimi, mans boss ir pietiekami pieredzējis vadītājs un pēc nosauktās diagnozes uzreiz saprot, ka mēnešus divus manis nebūs.
Vīrs atved bērnu fotogrāfijas, nolieku pie gultas un vakarā ilgi skatos tajās. Ilgojos.
Naktī pamostos. Neaprakstāmi sāp galva. Saucu māsiņu, viņa kaut ko iešpricē. Galvassāpes turpinās pāris stundas. Nav tādu vārdu, lai kaut cik adekvāti aprakstītu, cik ļoti sāpēja.
9. diena
No rīta zvana mamma un jautā kā klājas. Saku, ka miegs nāk. Viņa jautā, ko daru, saku, ka tūlīt celšos augšā, taču nez kāpēc atkal pasaku, ka miegs nāk. Viņa jautā, vai ar mani viss kārtībā, it kā saku, ka jā, taču atkal pasaku, ka miegs nāk. Saku vēlreiz, ka labi un gandrīz kliedzu, ka m-i-e-g-s n-ā-k. Krītu panikā, nesaprotu, kas notiek, kāpēc nevaru pateikt neko citu un atkal klāt jau pazīstamā tumsa.
Atveru acis, sēž kaut kāda sieviete un saka, ka viss būs kārtībā. Pasmaidu, sveicinos – nevaru parunāt. Arī roku pakustināt nevaru. Nesaprotu, kas ir šī sieviete, taču jūtu, ka viņa ir pozitīvais tēls. Mēģinu pamāt ar galvu. Nesanāk. Skatos kaut kur, uz kaut ko. Mani kaut kur ved, mēģina nostādīt uz kājām, saļimstu uz grīdas, tad kaut kur ieliek (vēlāk uzzināšu, ka tā bija magnetorezonanse), baidos, kaut kur nes, nevaru parunāt, kaut kas notiek, atkal sāpīgais kraukšķis mugurkaulā. Tāda sajūta, it kā dzīvotu kādā pasaulē, kas nav saistīta ar šo fizisko ķermeni.
10. diena
Lāgā neatceros. Kaut kādas nesaprotamas miglu bildes, kaut kur ved, baidos no cilvēkiem, jo viņi man dara pāri – dur ar adatām un sit ar āmuru.
11. diena
Neatceros. Vēlāk radi man stāstīs, ka es jau trešo dienu nekustīgi guļot, truli skatoties un visu laiku no acīm līstot asaras. Ārsts teicis, ka vajadzētu mani kaut kā uzmundrināt, lai neraudu. Viņi esot runājuši ar mani, glāstījuši, rādījuši bērnu fotogrāfijas. Nekāda efekta.
12. diena
Kaut ko sāku saprast. Brīžiem saprotu, ka nevaru parunāt, nevaru pakustēties, ka neko nesaprotu un izjūtu vārdos neaprakstāmas bailes, ka tas tā arī paliks. Vēlāk mamma stāstīs, ka es esot paņēmusi rokās zvanošu mobilo telefonu, ilgi grozījusi rokā, pētījusi kā bērns jaunu grabulīti un nolikusi atpakaļ.Klusītēm raudu.
13. diena
Jau vairāk saprotu. Ka esmu slimnīcā, pusparalizēta un bez balss, ka tā ir mana mamma. Nenormālas, paniskas, izmisīgas bailes, ka neizveseļošos. Ka tāda turpmāk palikšu. Ka nekāda pasaules nauda, itin nekas mani var neizglābt. Ka veselību par naudu tiešām nevar nopirkt. Ka labāk gribu mirt, nevis palikt par dārzeni. Ka izmisīgi gribu dzīvot. Ka gribu kustēties, gribu runāt, gribu piepildīt savus sapņus, gribu audzināt savus bērnus. Skaidrāk nekā jebkad saprotu, ka mirstamajam kreklam kabatu nav. Ka nekam citam nav nozīmes, tikai veselībai. Ka negribu, negribu, negribu būt gaļas blāķis, kuram iekšā mīt izmisusi, pilnvērtīgi dzīvot griboša dvēsele. Nevaru to nevienam pastāstīt, jo nevaru parunāt. Varu viegli pamāt ar galvu “jā” vai “nē”, taču neviens man nepajautā par mirstamo kreklu un citām plosošajām pārdomām. Mokas un bailes neaprakstāmas.
14. diena
No rīta jau varu nedaudz pakustināt labo roku! Kustinu kā pirms daudziem gadiem, kad vēl biju zīdainis un mācījos apgūt pasauli. Braši māju ar galvu “jā” un “nē”, līdz mamma saka, lai nesakratot galvu. Ap pusdienlaiku atklāju, ka varu pateikt “jā”. Mēģinu pateikt ko citu, nesanāk. Tā nu skandinu “jā” visdažādākajās intonācijās un pati priecājos par savas balss skaņu. Man tas bija tāāāds atklājums un varēšana! Jā! Jā? Jā... Jā?! Jājājā. Jāāāaaaaaā? JĀ!!!
15. diena
No rīta pa durvīm ienāk mans vīrs (vēlāk uzzināšu, ka viņš nācis katru dienu divreiz, tikai es viņu nepazinu, jeb kā viņš aizvainots teica – ignorēju). Brīdi domāju, vai viņu labāk sveicināt ar kādu no “jā” vai uzdziedāt viņam par jūriņu. Nolemju iet vēl tālāk un pārspēt pati sevi. Koncentrējos un pasaku – “lab-dien!”. Un smaidu pār visu seju kā Džūlija Robertsa. Vīrs priecājas (vēlāk viņš pastāstīs, ka tas bijis aizkustinošākais brīdis viņa mūžā, līdzvērtīgs bērnu piedzimšanai), mamma priecājas, es priecājos. Ap pusdienlaiku jau pieceļos sēdus. Gribas sēdēt un šūpoties prom atpakaļ, jo tas nomierina.
16. diena
Šodien mēģinu pati ēst. Varētu nemākulīgi ēst ar kreiso roku, taču gribas vingrināt labo. Roka neklausa. Virzu to pa labi, tā pavirzās nez kur. Žonglēju zupas karoti mutes virzienā, tomēr gravitācija izrādās stiprāka un vairums zupas salīst klēpī. Mamma vēlāk stāstīs, ka šī mana ēšana viņai bijusi vissāpīgākais pārbaudījums. Gulošam tomēr īsti neredzi, ka viņš kaut ko nespēj. Viņai bijis ļoti bail, ka tas var nepāriet. Arī man bija ļoti ļoti bail par to, kas notiks tālāk. Atcerējos lasītos stāstus par cilvēkiem, kuri trenējušies un atguvuši kustību spējas. Arī es apņemos trenēties. Jau izdodas pateikt vienkāršus, nepaplašinātus teikumus.
17. diena
Runāju jau pavisam labi. Spēlējam spēles ar mammu, piemēram, saucam dzīvniekus uz a burta, tad uz b, c... Grūti man iet, atceros tikai dažus. Es, kas pirms slimības krustvārdu mīklas šķīlu kā riekstus!!! Drusku pastaigāju pa palātu. Turos pie sistēmas statīva un atceros, kā kādā klipā kā Elviss Preslijs dejoja ar mikrofona statīvu. Apņemos kādu dienu uzdejot ar sistēmas statīvu.
18. diena
Runāju, drusku staigāju, varu paspaidīt taustiņus mobilajam. Pēcpusdienā ķeros pie nākamā izaicinājuma – paņemu palasīt avīzi. Nekā. Vai nu man ir iedevuši grieķu avīzi, vai arī izjūtu to, ko medicīniski sauc par disleksiju – ka smadzenes nespēj uztvert rakstīto. Burtu vietā redzu ļoti jocīgus simbolus – tādas kā grieķu lambdas, omegas un deltas. Atkal pārbīstos – ja nu tas tā paliek?! Kā tad es lasīšu?! Mamma saka, ka smadzenēm vajagot atgūt spēkus un būšot labi. Vakarā grasos skatīties Hameleonu rotaļas. Attēlu redzu, tekstu īsti nesaprotu. Kā pie salmiņa turos pie mammas teiktā, ka smadzenes uzkrās spēkus un būs labāk.
19. diena
Patiesi, šodien starp deltām un omegām ir iezagušies arī latviešu burti. Apmēram trīs no pieciem jau ir vecie labie a,b,c... Vakarā dzirdu “Hamelleonu rrrrrotaļas!” un priecājos, priecājos, priecājos.
20. diena
Izlasu laika ziņas, pat ķeros pie krustvārdu mīklas. Mamma smaida un saka, lai nesasteidzu. Pēcpusdienā atklāju sevī dīvainas spējas – redzēt to, ko citi neredz. Pa palātu rokās sadevušies staigā mazi zaļi cilvēciņi. Bez antenām. Viens tāds pats karājas ieķēries žalūzijās kā koala lācītis. Prasu mammai, kurš no tiem viņai patīk labāk. Mamma mierina mani, ka tas pāries, ka tā ir dabiska smadzeņu atveseļošanās stadija. Tikmēr uzjautrinos par efektu – te redzu, ka pilna palāta ar krāsainiem tauriņiem, te uz grīdas saplaukst vizbulītes, te televizoram izaug ragi un ausis. Pašai šķiet smieklīgi, taču noteikti negribu, lai arī turpmāk rādītos zaļi cilvēciņi.
21. diena
Pa dienu vēl redzu pāris sniegavīrus. Mammai jābrauc prom, viņa nevar ilgāk kavēt darbu. Nezinu, kā būtu gājis, ja nebūtu pašaizliedzīgās mammas, ja es būtu viena pati bezpalīdzīga starp svešiem... Divas nedēļas diennaktīm dežūrēja pie manis, naktīs negulēja – klausījās, vai vēl elpoju. Māmiņ, kā lai Tev pateicos par savu otro piedzimšanu?
22. diena
Pa dienu jau jūtos kā cilvēks, parastais. Palasu, paskatos televizoru, pazvanos pa telefonu, papļāpāju. Roka vēl nav līdz galam atguvusies, taču progress ir.
Naktī atkal uznāk briesmīgi murgi. Pamostos, nomierinos. Aizveru acis un nez kāpēc gulta sāk lielā ātrumā riņķot pa palātu, pat paliecu sānis galvu, lai neatsistu pret televizoru. Atveru acis – tikpat kā stopkrānu norauju. Aizveru acis – atkal dragāju pa palātu tā, ka fiziski sajūtu, ka vējā plīvo ausis. Atveru – strauji apstājos.
23. diena
Atkal punkcija – krakšs šņakšs adata mugurkaulā. Sāp, lai gan ārsts dur profesionāli un cenšas mani uzjautrināt. Trīs stundas nekustīgi jāguļ pēc tam. Lasu grāmatu.
Naktī murgoju.
24. diena
Šodien man ir dzimšanas diena. Vieta, kurā to pavadu, gan ir netradicionāla. Atceros, kā ārzemēs miljonāri maksājot bargu naudu, lai izjustu klīnisko nāvi. Kas zina, varbūt kāds asu izjūtu cienītājs tieši gribētu dzimšanas dienu pavadīt tā, kā es, slimnīcā, pieslēgts pie sistēmām, ar sabakstītu mugurkaulu, nobijies kā diegs un patiešām piedzimis otrreiz?
25., 26., 27, 28. diena.
Ārsts iedod kaut kādas zāles, kam it kā vajadzētu palīdzēt pret murgiem. Pa dienu jūtos OK. Vingroju ar fizioterapeiti. Viņa gan prot izdomāt interesantus vingrojumus. Viena neuzmanīga kustība un sāp, tāpēc stingri sekoju viņas ieteikumiem. Briesmīgi baidos, vai tiešām tiešām izveseļošos, jo fiziski vēl jūtos vārga. Naktīs tomēr atkal murgi, kuri turpināsies vēl apmēram mēnesi. Mostos nosvīdusi, pārbijusies un vispār negribu iet gulēt. Joprojām katru dienu sistēmas, daudz zāļu jādzer. Vēnas ir tiktāl sabakstītas un rokas vienos zilumos, ka esmu kļuvusi par māsiņu biedu un īstu profesionālā testa maketu. Taču kopumā jau jūtos krietni labāk.
29. diena
Atkal punkcija. Gaidu rindā. Man blakus sēž jauna meitene un raud. Esot iekodusi ērce, bet viņa neesot potējusies. Raud un saka – “ak, kaut es būtu potējusies”. Šo frāzi turpmākā mēneša laikā dzirdēšu vēl ne reizi vien. Aiz durvīm kliedz kāda sieviete. Jūtos uzvilkta kā stīga. Embrija poza, pazīstamais krakšķis. Sāp. Ārsts joko. Māsiņas smaida, Es arī caur asarām pasmaidu.
30. - 45. diena
Laimīgā kārtā ārstam uzreiz izdodas sarunāt vietu sanatorijā. Urā! Sākotnēji teica, ka ne ātrāk kā pēc mēneša, bet man taču vajag tepat un tūlīt. Ved ar ātrajiem, jo vēl nevaru nosēdēt pēc vakardienas punkcijas, kur nu vēl kratoties mašīnā.
Pirmais izbrauciens ārpus palātas. Mēnesis pagājis. Skatos uz pilsētu kā (es pat teiktu – kā jau) no jauna piedzimusi, tveru katru izmaiņu, katru nosarkušo lapu un domāju, kā man paveicās, ka izveseļojos. Nu labi, vēl esmu vārga, emocionāla, raudu par sīkumiem. Taču ir, ir reālas cerības un arī ārsti ir pārliecināti, ka izveseļošos.
Sanatorijā jau pirmajā dienā apmaldos un raudu. Neorientējos telpā. Neatceros sejas. Mirkšķinu acis, cenšos nomierināties un raudu. Kaut kā atrodu palātu un apņemos bez vajadzības laukā neiet.
Fizioterapeites mani uzmana kā savu acuraugu, bezmaz vadā pie rociņas, jo esmu vārga un nobijusies. Grūti noturēt līdzsvaru. Ārste piekodina ārā neiet, avīzes nelasīt un vispār ļoti uzmanīties. Vienreiz nepaklausu un aizeju līdz jūrai. Atnāku un pie lifta noģībstu. Ārste pastāsta, ka tas varētu būt tāpēc, ka smadzenēm bijusi pārslodze, redzot viļņojošos jūru. Salīdzina smadzenes ar trauslu ledu. Ka pašlaik esot kritiski svarīgi, lai vēl trauslais ledus kļūst biezs un izturīgs un ka katra neapdomīga rīcība var šo ledu salauzt. Salīdzinājums ir iespaidīgs un turpmāk klausu.
Sanatorijā daudz slimības pārvērstu cilvēku... Iespējams, ka frāze “ak, kaut es būtu potējies/potējusies/sapotējusi bērnu” tur atskan bieži...
46. - 60. diena
Esmu jau praktiski vesela. Ja lasu ilgāk par divām stundām vai aktīvi vingroju ilgāk par stundu, tad sareibst galva. Nedrīkstu atliekt galvu, nedrīkstu lēkāt, nedrīkstu dabūt triecienu pa galvu (tātad pat pakrist ne), nedrīkstu ilgi sēdēt pie datora. Šiem aizliegumiem ir pavisam cita skaņa pēc tam, kad pārliecinos, ka spēcīgi atliecot galvu patiešām kļūst slikti.
