[Epizode ar vilcienu un mistiskiem pēdu nospiedumiem]
Nopietni?
Cik saulaina pārmaiņa decembra putenim! Gaišie koku zari kontrastēja ar tumšajām, tīrajām debesīm man priekšā. Tāpat kā košā Zuzanna, kas parādījās manā redzeslokā ar savām sarkanajām biksēm.
-Ceru, neiebilsti, ka izvilku tevi no garlaicības, lai patusētu ar savu labāko draudzeni.
-Man mājās tik un tā nav ko darīt, - viņa garlaikoti novaikstījās un paskatījās augšup uz mani. – Tu tur ilgi paliksi?
-Es lekšu, - pārliecinoši paziņoju. Jau pietupos lēcienam, taču sniegs rēgojās diezgan tālu. Nopietni? Kā lai tieku lejā? Kur man bija prāts, kad rāpos tajā sasodītajā kokā! – Āā! Palīdzi!
-Lec! Sniedziņš taču būs mīksts.
-Nopietni?
Centos apsēsties uz zara, bet kājas jau bija piezemējušās. – Nebija nemaz tik mīksts.
Mēs nosmējāmies un gājām uz norunāto mēŗķi. Katrs solis, kurš iestiga sērsnas kārtā, uzjautrināja. Dažbrīd izrādījās, ka zem mīstajām pārslām plūst ne līdz galam aizalusi peļķe. Tur palikušie pēdu nosmiedumi piepildījās ar tā saucamo ‘’putru’’.
-Nopietni? Skaties, kaķpēdiņas! – un mēs sākām sekot tām līdz brīdim, kad tās novirzījās no kursa tieši pie pirmajiem krūmiem. Ceļš veda augšup uz mūsu Ragankalnu, tur arī izbeidzās sniega bedres.
-Te patiesi dzīvo kāda ragana, - mana draudzene sprieda līzdama caur apsūbējušo koku nokarenajiem zariem. – Baigi.
-Tā izskatās. Kāda cita iemesla pēc šeit augtu tik ērti koku puduri? – Zuzanna vienā tādā iekārtojās, bet es vēl brīdi paložņāju pa brikšņiem, kuri aiz manis palikasalūzuši, un piesēdu uz kāda nesen nogāzta, resna bērza.
-Vai izdomāji, ko dāvināsi Agnesei? – es painteresējos.
-Es vakar pajautāju, ko viņa grib saņemt. Šī saka: ‘’Tev ir tāda stila izjūta, gan jau izdomāsi.’’ Nopietni? Man?
-Nu tad braucam ceturtdien uz pilsētu. Būs iemesls Lolitai piezvanīt, gribu dzirdēt par to StormBreacker koncertu.
-Pff! Viņa visos savos profilos bildes sabāzusi.
-Par bildēm runājot, šajā raganiskajā vietā sanāktu pasakainas bildītes.
-Nākamreiz obligāti ņemsim līdzi fotoaparātu. Es noteikti ģērbšu to jauno pavasara jaku…
Es atjēdzos dīrājam dzeltenoranžas sūnas no zaļa stumbra. – Pag, pag! Bet ko tad tu īsti gribi dāvināt Agnei?
-Ā, gan jau, pastaigājot pa veikaliem, atradīsim. Tu tačupalīdzēsi, vai ne?
Tādiem glaimiem es iemetu ar sēni no tuvākā celma. – Jā, jā, kā nu ne!
Viņa novēlās no zara. – Aizejam līdz tai mājai?
Patiesībā tie bija vien balti sienu balsti un aizaudzis pamatu perimetrs, bet par kādreiz apdzīvotu māju to padarīja tuvumā esošie pirts un šķūņa pārpalikumi un iebrucis pagrabs uzkalniņā pie bērzu pudura.
Tajā brīdī, kaz Zuzanna šķērsoja tumšas iedobītes sniegā, mani pārņēma panika. Es ar diviem mziem lēcieniem atkāpos no baisajiem pēdu nosiedumiem man priekšā.
-Kas tas…
-Tu taču tur negāji, vai ne? – Zuze lūkojās uz o pusi, no kuras mēs nenācām.
-Tu nopietni?! – man mute palika vaļā.
-Vai tas nozīmē, ka te tomēr dzīvo ragana?
-Vai arī mums kāds seko? – es spalgā balsīuzsvēru teikuma pēdējo zilbi.
Viņa izbolītām acīm atkāpās un novērtēja vīriešu zābaku atstātās pēdas.
-Ejam! – es devos uz to pusi, no kuras nelūgtais viesis nācis.
-Nopietni? Te kāds ir gājis?
-Varbūt no veikala pārnācis. Bet pēdas ved tikai vienā direkšinā. Tālāk par kokiem pie dzelzceļa nav vērts iet, - un es sāku soli solī sekot zīmēm.
Mēs atdūrāmies aizsalušai peļķei zem nadadzīga paskata vītolu krūma. Bija kļuvis tumšāk.
-Pēdas izbeidzs šei.
-Nopietni? Kā tas iespējams?
-Nu kā! Viņš uzkāpa uz ledus, tas ielūza un tagad ir aizsalis. Mistika.
-Es taču teicu, ka te ragana uzdarbojas.
-Ja nopietni, tad cilvēks vienkārši bija piedzēries un tad apmaldījies.
-Re. pēdas turpinās te!
Es sekoju Zuzei, bet viņa izlēma iet aiz manis. – Nē, tu jau gāji pa priekšu, tagad es!
Centos nekāpt viņai uz papēžiem, nospēpuma dzīta. – Šorīt spīdēja saula, bet vakar putināja. Ja cilvēks būtu gājis vakar, tad mēs pēdas šodien neredzētu.
-Tagad no saules ne miņas. – Patiesi, satumsis.
Mēs atkal pienācām pie kokiem, kas ieskauj dzelzceļa sliedes. Nekas cits neatlika – es devos iekšā pirmā.
-Nē, nopietni! – ceļabiedrene šķendējās. – Ko cilvēks vispār gribēja darīt šajā tukšajā, apartajā tīrumā? Apmaldījās un…
Es kā dzelta apstājos. -Vai tur gadījumā kāds nepakustējās?
Nedaudz bija atlicis, mēs pārlēcām pāri grāvim un uzskrējām augšup uz sliedēm. Es pārkāpu otrā pusē, bet pēdas te neturpinājās. Tas ir labi vai slikti?
-Nu ja, tur ir cilvēki, - viņa ar dūraini rādīja uz mājām kalnā otrpus ceļam. – Varbūt viņš uz turieni gāja. Man tagad būs vajāšanas mānija. Vai tev neliekas, ka mums kāds seko? - viņa turpināja mierīgi soļot starp sliedēm. Es atskatījos un…
Un domāju, ka izlidošu ārā no savas ādas. – Skaties!
Viņa ar sirēnas cienīgu kaucienu pagriezās un salīkusi lēkāja uz vietas. Es uz bīdi biju apjukusi, tad pārlēcu uz otru pusi un Zuzanna man sekoja.
-Ak, Kungs! Nopietni! – viņa elsa.
Pa dzelzs sliedēm tuvojās oranžs lukturītis. Drīzāk liels prožektors, tikai tālumā likās maziņš.
-Kā mēs varējām nedzirdēt? – Man bija kļuvis tik karsti.
-Ak vai, es domāju, ka mums kāds seko, - viņa līkņāja un ik pa brīdim iesmējās. – Vājprāts!
Dzelzs mašīna jau atradās pavisam tuvu un izdvesa spalgu rūcienu. Es sarāvusies metos grāvī no stāvās nogāzes, un līdzi slīdēja arī Zuze. Mēs klupšus krišus bridām prom un reizē pateicām:
-Ak tu Kungs! Tas bija tikai vilciens.
-Tādu bļavienu! Tu mani vairāk nobiedēji nekā vilciens.
Es nemierīgi paglūnēju uz to pusi, no kuras nācām. Man rēgojās vai arī ais draudīgajiem koku siluetiem ložņāja dzeltens stāvs?
-Man palika tik karsti.
-Man-no skriešanas. Pagaidi! Deltens cilvēciņš! – atceļā iestigšana pie katra soļa vairs nešķita tik uzjautrinoša.
-Tagad tev piemetusies vejāšanas mānija. Aiziešu mājās, paēdīšu.
-Nebija nemaz tik slikti, ka izvilku tevi no mājas laukā. – Tumsa sabiezēja ar katru soli.
-Beidzot atradās trakas lietas, ko darīt. Labi, atā!
-Līdz rītdienai!
Man radās ideja. – Skaties, pēdas! – es iesaucos.
Zuze lēnām pagriezās…
-Joks! Tās ir manējās :D. Čau!
