Arī šis mans darbs tapis skolai,tādēļ nekritizējiet pārāk skarbi.Iedomājieties,ka šo epifāniju lasa Ojārs Vācietis,savā nopietnajā balsī.Ja patika,ieliec plusiņu,ja nē,mīnusu.Pašreiz tas galīgi nav galvenais.Bet,lūdzu,atstāj kādu komentāru! (:
Gribu zināt,kā citi attiecās uz manu rakstību un,vai tas nešķiet pārāk bērnišķīgi,vai tieši otrādi-nopietni,priekš 8. klases? ;))
Runāju ar tevi.Bet varbūt tas nemaz neesi tu,ar ko es runāju?Kā melna ēna-tu mans siluets,es tavs.
Tu manī raugoties redzot sevi.Un es?
Es redzu tukšumu,asas sāpes krūšu rajonā.Redzu dzīvi,redzu kā tā paskrien.Redzu māti,kura saka dēlam ''ardievas'' nemaz neapjausdama,ka šī,iespējams,ir pēdējā reize,kad to sacīs.Redzu cilvēkus,kas domā,ka dzīve nodzīvota bezjēdzīgi.Bet vai tiešām? Aiz manis paliek atmiņas.Piemiņa.Gars.Jā,jā,jā,jā,JĀĀĀ!Tevī raugoties sķietu redzam visu,itin visu...
Manī raugoties tu redzi sevi.Bet es?Es redzu ēnu,sāpes,tukšumu.
PIrms pāris gadiem gāju pa ielu-dzirdu kādu vaidam.Pavēros apkārt-neviena nav.Vaidi kļuva stiprāki,apziņa mazāks.Nēēēēē!Cilvēki runā,ka ar gadiem tu kļūstot gudrāks.Es sķietu kļūstam tikai muļķāks.
Tik pēc gadiem sapratu,ak jā.Ar mani runāja pašas apziņa.Iela.Asfalts.Koki.It viss.Bet visvairāk jau- mana sirds.
Jūtos kā klonēta tevī-kā manus gēnus būtu iestādījuši tevī un otrādāk.
Raugoties manī tu redzi sevi.Bet es?Tevī raugoties...es redzu..SEVI...
pāldies,ka veltījāt savu laiku un izlasījāt! (:
