– Kāpēc jūs .. neskrienat – aptverot situāciju viņš pabeidza savu sakāmo klusākā balsī.
Un tur nu tie bija – līdz šim ar binokli novērotie pretinieki, bet nu jau trīsdesmit metru attālumā. Pa labi atradās ķirzakveidīgais ar loku, kuru pagaidām turēja nolaidis, bet varēja labi noprast, ka viņš atradās kaujas gatavībā. Un vēl divi ar šķēpiem - viens priekšā, bet otrs pa kreisi. Nezināma iemesla dēļ viņi savus šķēpus bija apgriezušu otrādi un uz jauniešiem bija pavērsuši to pusi, kam galā atradās zils kristāla gabals. Oskars lēnām piegāja pie jauniešiem un uzlika kreiso roku Oskaram uz pleca, bet labo uz sava ieroča.
– Kad es teikšu „zemē”, jūs visi metīsities lejā. Vai skaidrs? – Pēteris lēni un mierīgi noteica, bet tā, lai pretinieks nedzirdētu. Neviens neatbildēja, visi tikai piekrītoši pamāja ar galvu, nenovērsdami skatienu no pretinieka.
Tikmēr jaunaudzē, kas nu jau atradās desmit metrus viņiem aiz muguras, parādījās troksnis. No turienes izlīda ceturtais ķirzakveidīgais, bet šim rokā bija garš izliektas formas zobens, kura augšdaļu, visā tā garumā, caurvija sarkana, spoža, kristāliska līnija. Tuvāk viņš nenāca, bet tikai apgrieza savu zobenu pāris reizes rokā, tādējādi liekot noprast, ka viņiem garām viņam netikt.
Pēteris, novērtējis jaunpienācēju un vēlreiz uzmetis skatu pārējiem – rīkojās.
– ZEMĒ! – viņš nobļāvās un jau tajā mirklī pagriezies pa labi, izvilcis pistoli un izstiepis to taisna rokā pret ienaidnieku aizmugurē – iešāva tam galvā.
Saņēmis ieroci stingri abās rokās, Pēteris notēmēja uz strēlnieku sev priekšā, kurš vēl nebija paspējis uzvilkt loku. Radījumi aptvēruši situāciju metās visiem virsū.
Divi šāvieni strēlnieka virzienā – viens galvā otrs garām.
Ātri pagriezās pa kreisi – uzbrucējs bija jau piecpadsmit metru attāluma. Divi šāvieni – abi galvā.
Pagriezās vēlreiz pa kreisi – pretinieks bija jau pārāk tuvu. Pēteris knapi izvairoties no šķēpa dūriena, ātri pavirzījās malā un satvēris tā šķēpu – aizlidināja pretinieku dažus soļus tālāk, bet zvērs apmetot kūleni un pazaudējot ķiveri, kas atsedz viņa zaļi-pelēko galvu, momentāli nostājies atpakaļ zemā uzbrukuma pozā. Atņirdzis savus daudzos, asos zobus un ar savām dzeltenajām acīm dusmīgi nopētījis ienaidnieku – tas metās virsū Pēterim. Saņēmis spēcīgu grūdienu no viņa, Pēteris aizlidoja kādus divus metrus tālāk pie kādas priedes. Kamēr viņš centās piecelties, pretinieks jau bija klāt. Radījums piecēla Pēteri kājās un ar triecienu piespieda viņu pie koka. Turot kreiso roku uz Pētera krūtīm, tas izvilka nazi un trieca to viņam vēderā.
– ..zināju, ka noderēs! – Pētera sejā parādījās neliels smaids un pavērsis skatienu augšup no naža, kas bija atdūries pret bruņuvesti, viņš ar abām rokām, no visa spēka „iemauca” ķirzakai deniņu apvidū. Pretinieks, izlaidis no rokām nazi, sāpēs saķēra galvu. Acīmredzot šis sitiens viņam bija ļoti nepatīkams un sāpīgs, jo viņš vēl īsu brīdi izskatījās kā kontuzēts. Bet Pēteris negaidīja un ar kāju iespēra radījumam tieši pa krūtīm, liekot tam atkrist vēl divus soļus atpakaļ uz muguras. Kamēr tas lēnām mēģināja piecelties, Pēteris bija paķēris viņa izmesto nazi un ietrieca to no apkašas cauri žokli, ķirzakai galvā. Pēc īsa brīža viņa izvilka nazi un ar kāju atgrūda mirušo radījumu.
– Saņem! – Pēteris nospļaujoties noteica.
Tikmēr pārējie sāka celties un novērtēt situāciju. Izskatījās, ka Alise ar Māru ir nelielā šokā, tāpēc Oskars ar Kārli, atguvušies mazliet ātrāk, palīdzēja viņam piecelties.
– Visi veseli? .. Ātri taisāmies prom! – Pēteris uzsauca pārējiem kad bija uzmetis viņiem skatienu. – Nolādēts, kur palika mans ierocis?
– Re kur. – Kārlis iesaucās un pieskrēja pie pistoles, kura gulēja sūnās un noliecās, lai to paceltu, bet tad kad jau viņš grasījās to darīt, viņš sastinga un lēnām piecēlās augšā.
Pēterim, piecpadsmit metrus aiz muguras bija parādījies kaut kas dīvains. Tur bija uzradies melns aplis, kuram pa perimetru riņķoja maģisku zīmju gredzens – ar dīvainām, baltām zīmēm un ornamentiem aprakstīts. Īsi pēc tam no tā, kā burvju mākslinieks ar nelielu paukšķi, melniem dūmiem kūpēdams, kā no pirts, uzradās vēl viens radījums. Melnie dūmi vēl nebija paspējuši no viņa ķermeņa pazust kad acumirklī tas uzvilka savu dīvainiem rakstiem izrotāto, lielo (tiešām lielo) loku, bet tajā viņš bultu neievietoja. Tā vietā – uzvelkot loku, sarkanā, spīdīgā bulta it kā iznira no tā kāta. Un tad cilvēku virzienā raidīja šāvienu, kam uzreiz sekoja nākamais.
Alise nokrita uz ceļiem, Māra abas rokas bija aizspiedusi priekšā mutei, bet Kārlis ar Oskaru stāvēja kā pārakmeņojušies. Tikmēr Pēteris tur stāvēja un galvu nolaidis skatījās uz savām ar divām sārtu bultu caururbtām krūtīm. Tās bija izgājušas cauri bruņuvestei no mugurpuses un izurbušās cauri tās priekšpusei.
– Nolādēts ... – Pēteris pacēla galvu pret pārējiem, nokrita ceļos, un pēc īsa brīža – saļima uz zemes.
Ķirzakveidīgais lēnam nolaida loku, bet cieši turpināja pārējos uzmanīt. Nopētījis jauniešus, viņš bija sapratis, ka ir nogalinājis vienīgo bīstamo pretinieku un, ka pārējie ir tikai bērni. Kārlis bija mazliet apjucis, bet pilnīgi noteikti nebija gatavs padoties bez cīņas un izvilka savu paslēpto gaļas cirvi. Šī viņa neapdomātā darbība piesaistīja radījuma uzmanību un tas sāka Kārli vērot ciešāk, it kā gaidīdams viņa nākamo soli. Bet pa to laiku Oskars jau bija atguvies un tagad viņā bija pamodušās dziļas, sāpīgas dusmas. Viņš bija stāvējis Kārlim aiz muguras un ar acīm sameklējis nomesto pistoli pie Kārļa kājām, nometās tai pakaļ.
Pagājušajā vasarā, Pēteris pirmo reizi bija ļāvis pamēģināt Oskaram pašaut ar ieroci. Pēteris bija paspējis viņam iemācīt tikai pašu pamatus, jo jau pēc pāris dienām Oskars devās uz sporta nometni.
Paliekot tur pat uz viena ceļa, Oskars ar abām rokām stingri sagrāba ieroci, notēmēja un raidīja šāvienus ienaidnieka virzienā līdz beidzās munīcija. Taču radījums bija paspējis izšaut bultu Oskara virzienā, bet tā par laimi palidoja garām viņa kreisajam sānam, skarot tikai drēbes, jo pirmā raidītā lode bija trāpījusi pa tā krūšu bruņām, atstājot tajās tikai mazu bedri, bet tas izrādījās pietiekami, lai tādējādi iztraucētu radījuma tēmēšanu. Nākamie divi bija lidojuši garām, ceturtais atsitās pret krūšu bruņu sāniem, piektā un sestā trāpīja pretiniekam tuvumā esošajos kokos, bet pēdējā – septītā bija veiksmīgi caururbusi pretinieka kaklu un tagad viņš ar rokām centās apturēt savu gaiši zilu asiņu šalti, kas neapturami nāca no brūces. Bet jau pēc īsa brīža radījums saļima bez dzīvības pazīmēm.
– Oskar! – satrauktā balsī iesaucās Māra.
Oskars vel īsu brīdi, smagi elpoja un sažņaudzis savās rokās turēja ieroci, un vēl aizvien turēja notēmētu uz jau mirušo radījumu. Tad viņš izlaida ieroci no rokas un pagriezās pa kreisi – tur vaidot gulēja Kārlis ar cauršautu kāju.
– Oskar! – viņa māsa vēlreiz iesaucās, bet šoreiz jau raudošā balsī.
Oskars momentāli novērsa skatu no Kārļa, lai pievērstos Mārai. Viņam jau pa galvu paspēja pārskriet doma, ka māsai kaut kas varētu būt noticis. Bet tā tas nebija. Tā nebija viņa māsa kam kaut kas bija noticis. Mārai klēpī galvu nolikusi gulēja Alise. Bulta, kas tik veiksmīgi bija palidojusi garām viņam pašam, bija caururbusi Kārļa augšstilbu un ietriekusies Alisei krūtis. Oskars kā zibens ķerts metās pie viņām.
Viņš saņēma savās rokās Alises slapjo, nosalušo plaukstu. Oskars bija šokā, viņš pat nezināja kā, lai palīdz. Ar otru roku it kā gribēdams satvert bultu, bet tajā pašā reizē baidīdamies nodarīt vēl lielāku ļaunumu. Bet tad bulta pazuda, pārvērzdamās sārtos dūmos un izgaistot lietū.
– Oskar .. – vēl joprojām raudot, Māra viņu uzrunāja.
Bet viņš to nedzirdēja, viņš nedzirdēja neko no tā, kas notika pakārt. Ar brīvo roku viņš cieši uzspieda brūcei, cenzdamies apturēt asiņošanu. Bet Alise neatbildēja, viņa pat nevaidēja sāpēs. Oskars palaida vaļā viņas roku un maigi noglāstīja viņas vaigu, pa kuru turpināja ritēt lietus lāses.
– Tu nedrīksti .. nedrīksti ... – un ar roku no viņas sejas nostūma malā tur sakritušos, izmirkušos matus, kurus tāpat kā seju turpināja mazgāt lietus.
– Oskar .. viņa ..
– Zinu .. zinu.. – Nu jau raudošā balsī atbildēja Oskars un atkal satvēra Alises vēso plaukstu un nodūra savu galvu uz Alises nedzīvajām krūtīm. Apkārt bija tikai lietus skaņa un nekas vairāk, pat Kārlim sāpes likās nenozīmīgas, salīdzinot ar tām izjūtām, kas viņu un pārējos bija pārņēmušas.
............Bet šim, tikai lietus skaņas klusumam, kas valdīja mežā, nebija lemts turpināties ilgi.