Ēnu grāmata (5.daļa)11

.....– Kas tas bija?

                – Velns .. tā jau aklas var palikt! – spoža gaisma bija spēcīgi apžilbinājusi Oskaru brīdī kad viņš bija skatījies uz lodi caur binokli. Tagad vienā roka turot binokli viņš ar savu brīvo rokas pirkstiem berzēja acis.

                Pēteris paņēma binokli no Oskara – kurš šajā brīdī bija aizņemts ar pilnvērtīgas redzes atgūšanu – un veica notikuma vietas novērošanu. Lode stāvēja, kur stāvējusi, radījumi bija turpat un tāpat arī ķīlnieki. Bet kaut kas bija savādāk. Bija uzradušās vēl divas radības. Viena uz pusi, bet otra par vienu trešdaļu īsāka par ķirzakveidīgajiem. Abiem bija maskas, kas nedaudz atgādināja sava veida aizsargmaskas, ko izmanto strādājot, piemēram, ar krāsām vai ķīmiskām vielām. Uz acīm – lielas, apaļas,tonētas brilles – līdzīgas tām kādas sen atpakaļ bija lietojuši piloti un motociklisti. Visādi citādi šie, vismaz vērtējot pēc ķermeņa formas, jo sejas nebija saskatāmas, varēja būt pat cilvēki. Mazākais atgādināja vecu vīriņu ar spieķi rokās, jo neizskatījās, ka šis būtu īpaši veikls vai ātrs. Mugurā viņam bija uzvilkts pelēkas krāsas mētelis, kas sniedzās līdz pat potītēm. Šim bija maza mugursoma ar daudzām, mazām kabatām. Savukārt otrs bija augumā lielāks un daudz platāks miesās. Izskatījās pēc tāda kam ir daudz spēka, it sevišķi tādēļ, ka uz muguras tas nesa liela izmēra priekšmetu – milzīgu, kastei līdzīgu ar daudziem dažādiem izbīdījumiem un detaļām pie tās sāniem. Un mugurā bija tādas pašas materiāla un krāsas mētelis, ka īsajam.

       .... – Kas tur notika? – iejautājās Oskars, vēl joprojām cieši miegdams un ar roku masēdams savas acis.

                – Ir uzradušies vēl divi.

                – Vēl divas ķirzakas? – jautāja Alise.

                – Nē, šie ir pilnīgi savādāki.

                – Un kādi tad šie ... – Māra nepaspēja paprasīt, kad Pēteris viņu apklusināja.

                – Paga! .. tur kaut kas notiek!

               Pie abiem piegāja ķirzakveidīgais bez ķiveres, kurš pēc skata un uzvedības varēja būt viņu grupas līderis. Radījums piegāja pie abiem jaunpienācējiem un pieliekot dūri pie krūtīm sasveicinājās. Īsu brīdi parunājot, radījums norādīja uz ķīlniekiem un pavadīja abus līdz tiem. Tur, zem uzslietās nojumes, trīs rindās atradās kādi piecpadsmit cilvēki, kuri izskatījās, ka atrodas sava veida transā. Piegājis pie meitenes, radījums paņemdams viņas nokārto galvu aiz zoda, pacēla to augšup un pagrieza uz vienu te uz otru pusi, izrādīdams abiem viņu kā tādu lelli. Tad pārmijuši vēl pāris vārdus, radījums devās atpakaļ pie savas grupas, atstājot abas būtnes pie gūstekņiem.

Kamēr īsākais no viņiem apstaigāja vēl dažus, kā hipnozē vai bezsamaņā esošos gūstekņus, un ar sava spieķi galu aiz zoda pacēla viņu nokarenās galvas tā, lai būtu iespējams labi apskatīt seju, tikmēr lielais noņēma no pleciem savu smago nastu un nolika to zemē. Uzspiedis ar roku uz kastes no tās visām malām izspraucās tvaiks un tās augšdaļa lēnam slīdēja nost. Kad vāks bija aizslīdējis līdz galam, no kastes ārā izcēlās kaut kāda iekārta. Tā bez lodes bija vienīgā lieta, kas šajā vietā izskatījās pēc augstāk attīstītas tehnoloģijas. Kad Lielais bija sagatavojis iekārtu, pie tās pienāca Īsais un no kastes vienas malas izvilka plāksni – stiklam līdzīgu, bet ne tik caurspīdīgu. Izbīdījis no lielās kastes priekšpuses paliktni, viņš to novietoja uz tā. Bet, lai arī mežs bija diezgan skrajš, šoreiz Pēterim saredzēt to ko Īsais dara - traucēja koks un binokļa spējas arī bija ierobežotas. Kamēr kādu brīdi Īsais bija darbojies ap to plāksni, Lielais izvilka no kastes malas mazāku kastīti un apstaigājis gūstekņus, viņiem pie metāla plāksnītēm piestiprinot nelielus priekšmetus no paņemtās kastītes. Pēkšņi no iekārtas augšas atdalījās lode, futbola bumbas lielumā. Kādu brīdi lidinoties virs iekārtas tā uzšāvās gaisā un nozuda tik ātri, ka Pēteris starp kokiem nepaspēja ieraudzīt kurā virzienā. Tikmēr Lielais bija pabeidzis savu darbu – visiem bija piestiprinājis mazas lietiņas pie metāla gredzeniem ap gūstekņu kakliem. Kad tas bija padarīts, viņus apskatīja otrs. Pēc nelielas apskates viņš norādīja uz diviem gūstekņiem, kurus Lielais, tā kā tādas lupatu lelles, aiz vienas rokas pacēla un atnesa tuvāk savam biedram. Viens bija vecāka gada gājuma vīrietis, bet otra - pusmūža vecuma sieviete. Īsais no abiem noņēma tās lietas ko otrs bija pirms brīža piestiprinājis pie metāla gredzeniem ap gūstekņu kakliem. Izskatījās tā it kā viņš veiktu to lietu izpēti. Pēc brīža viņš nogrozīja galvu. Un tad sekoja negaidītais. Lielais pacēla vīrieti aiz rokas un ietrieca krūtis lielam īlēnam līdzīgu durkli. Un tad to pašu izdarīja ar sievieti. Neizskatījās, ka kāds no upuriem būtu bijis pie samaņas kad tas notika.

                Pēteris nolika binokli un nodūra galvu.

                – Maitas gabali! Taisieties, mēs ejam prom. Šeit palikt ir pārāk bīstami.

                – Kas notika? – Oskars bija neizpratnē.

                – Viņi nogalināja divus gūstekņus.

                – Ak nē! – Alise bēdīgi ierunājās sev ar plaukstu aizspiezdama sev muti un noliecot galvu. Pēc īsa mirkļa viņa noskrēja no virsotnes līdz pašai apakšai. Jo kad viņa iedomājas par tiem cilvēkiem, kurus vēl pa visam nesen bija redzējusi caur binokli, viņa nevarēja noturēt savas emocijas, bet ar roku aizspiežot sev muti, viņa centās tām neļaut izkļūt ārā. Viņu apķēra Oskars, kurš bija noskrējis viņai līdzi un centās mierināt.

– Es te negribu palikt. Ejam prom. – Alise klusi teica Oskaram.

– Iesim .. iesim.

Pa to laiku lejā bija nonākuši Pēteris, Kārlis un Māra – kuru šī ziņa nebija tik ļoti ietekmējusi.

– Ejam. Jo ātrāk, jo labāk. – noteica Pēteris un kamēr pārējie jau nozuda jaunaudzes biezoknī, kas auga virsotnes pakājē, viņš vēl reizi uzmeta acis virsotnei, kurā bija visu šo laiku bija gulējuši, un tad sekoja pārējiem.

Tajā brīdi kad viņš iznāca no biezokņa, Pēteris redzēja, ka pārējie, kas bija viņam devušie pa priekšu tur vienkārši stāv kā zemē iemīti.