..............Kamēr pārējiem tā bija tikai gaiša lode tālumā, kas nemaz nebija tik spoža kā Oskars bija aprakstījis, tikmēr Pēteris viņu varēja aplūkot daudz tuvāk un skaidrāk. Lode tiešām bija liela – metru diametrā, pa kuras virsmu nepārtraukti ložņāja zibens stari, kādam pa retam izlaužoties un it kā cenšoties aizbēgt, bet galu galā nekur tālu netiekot – izgaisa. Izskatījās, ka lodes parādīšanās šajā vietā nebija notikusi mierīgi – desmit metru rādiusā viss izskatījās apdedzis un tuvākie koki bija sagāzušies virzienā - prom no lodes. Savukārt dažu soļu attālumā no tās, kaudzē sakrautas, bija dažāda izmēra un krāsas kastes un dīvaina paskata konteineris. Tad pēkšņi Pētera uzmanību piesaistīja kustība. Tik tiešām, Oskars nebija melojis, tur tiešām bija personas, jeb drīzāk radījumi – gara auguma, bet samērā smalkas un ar asti. Oskaram izdevās saskaitīt astoņus radījumus. Viņi visi bija ģērbušies diezgan vienādi – nobružātas, zaļas krāsas, metāliska materiāla bruņas, kas lika viņiem nedaudz izskatīties kā viduslaiku bruņiniekiem un šo apzīmējumu paspilgtināja tas, ka viņiem bija zobeni un šķēpi. Dīvainas formas un krāsas, bet tik un tā tie palika – zobens un šķēps. Tā kā bruņas neklāja visu ķermeni tad bija redzams, ka zem tām ir uzvilkts cieši pieguļošs, melns nezināma materiāla apģērbs, kas atgādināja nirēju hidrotērpu. Uz krūtīm un muguras visiem bija vienāds simbols. Uz sejām bija maska, bet uz galvas bija ķiveres. Tikai viens no viņiem nenēsāja tādu.
– Kas pie velna .. – Pēteris noteica un noņēma binokli no acīm.
– Kas tur ir? – klusi jautāja Oskars.
– Tie nav cilvēki. Še, ņem un pasaki ko redzi. – un iedeva binokli Oskaram.
Oskars ielūkojās binoklī un aplūkoja vienu no tām personām. Viņš pats dabūja pārliecināties, ka tie pavisam noteikti nebija cilvēki.
– Kaut kādas ķirzakas .. pretīgas pāraugušas cilvēkveidīgas ķirzakas. Vismaz seja un aste noteikti ir kaut kas no ķirzakas – Oskars noteica un tās vietas izpēti.
– Tātad man nerēgojās. – Pēteris noraizējies atbildēja.
– Citplanētieši? – mazliet satrauktā balsī jautāja Viesturs.
– Zini, lai arī es tādām lietām neticu, tad tagad es nevaru apgalvot, ka tas tā nevarētu būt. – atbildēja Oskars, vēl aizvien pētot lodes atrašanas vietu, kad pēkšņi kaut kas piesaistīja viņa uzmanību.
...............– Varbūt kaut kādi mutanti? – Māra čukstošā balsī ierunājās. Bet neviens neatbildēja, jo Oskars kaut ko bija pamanījis.
– Paga .. bet tur ir vēl kāds .. es viņu pazīstu .. jā, pilnīgi noteikti pazīstu. – Oskars pārsteigtā balsī pateica un padeva binokli Pēterim. – Paskaties, tur no lodes pa labi. Izskatās, ka tur ir daži sagūstīti cilvēki.
Pēteris palūkojās caur binokli, – Jā, man liekās, ka es arī viņu pazīstu. – Pēc īsa brīža Pēteris piebilda, - Tā taču ir Liene un tur blakus ir viņas brālis un abi vecāki.
Sagūstītie cilvēki tur tā vienkārši, nometušies ceļos nekustīgi sēdēja. Ap kaklu tiem bija uzlikts metālisks gredzens ar piekārtu zaļas krāsas kristāla gabalu priekšā. Kas acīm redzot ietekmēja viņu uzvedību, jo neviena no būtnēm viņus īpaši nemaz neuzmanīja un neizskatījās, ka kāds no kaimiņiem kaut mazliet pakustētos vai pat sarunātos.
– Tagad man ir skaidrs, kur bija palikuši kaimiņi.
– Kas ir viņa? – Alise vairs nespēdama izturēt viņu abu nesaprotamo dialogu, vaicāja.
Oskars jau bija pavēris muti, lai atbildētu, bet Pēteris paspēja to izdarīt pirmais.
– Tā ir skaistā kaimiņu meitene. – Norādījis uz Oskaru un ar smaidu uz lūpām viņš turpināja, – Šitie, abi jaunēkļi pa vasarām kopā mēdza visādus brīnumus sastrādāt.
– Tik traki jau nu nebija, mēs jau tikai .. – Oskars pārtrauca savu sakāmo un smaids no viņa sejas nozuda tajā brīdī kad bija novērsies no Pētera un paskatījies uz Alisi. Ar šādu sejas izteiksmi viņš viņu vēl nebija redzējis. – Nē, nu nopietni, nekas jau tāds nemaz nebija .. parasts draugs. – viņš taisnojās, bet neizskatījās, ka tas kaut cik palīdzētu.
Tad Alise paskatījās uz Māru, kura atradās viņai otrajā pusē.
..... – Mana mute ir slēgta – ar grūtībām noturējusi smaidu, Māra ar pirkstiem pārvilka pāri mutei – it kā aizvelkot rāvējslēdzēju. Tad Alise atkal paskatījās uz Oskaru.
– Paga .. tu tak tagad man nebūsi palikusi greizsirdīga, ko? – kad Oskars to nedaudz smaidot bija pateicis, Alise zibenīgi no viņa novērsās.
– Neesmu! – viņas vaigi bija pieņēmuši viegli sārtu krāsu, bet Oskars īsti nevarēja saprast vai viņš tam par iemeslu, vai arī tas no drēgnā laika
– Esi gan!
– Neesmu!
Oskars pieliecās pie Alises un ausī iečukstēja, – Esi gan. – un tad noskūpstīja viņu uz vaiga.
– Neesmu gan! – Alise atkal klusi atbildēja.
Šoreiz Oskars viņai uz vaiga uzspieda garu un kārtīgu buču. Pēc kuras Alise centās, bet nespēja noturēt šo savu cieto sejas izteiksmi un viņai sejā atplauka viegls smaids, – Neesmu.
– Labi, labi jūs abi! Nav ne īstā vieta, ne īstais laiks. – noteica Pēteris un padeva binokli tālāk, lai arī pārējie var apskatīt. Tikmēr pats nolīda zemāk, kur radījumu nemanīts varētu piecelties kājās. Pēteris labi saprata, ka kaut kas ir jādara. Bet kas būtu tas labākais?
Oskars sekoja Pēterim.
– Un ko tagad?
Pēteris vēl īsu brīdi padomāja un kad visi bija sanākuši, izstāstīja savas domas. Visiem izņemot viņu pašu vajadzēja atgriezties atpakaļ uz māju un tad pa ceļu doties līdz tuvākajām mājām vai ciematu pēc palīdzības. Bet Oskars bija nolēmis palikt un neatstāt Pēteri vienu pašu. Savukārt viņam pievienojās Alise, Māra un Kārlis, kurš pavēris lietusmēteli, no tā izvilka lielo gaļas cirvi, kuru bija nočiepis no virtuves, tādā veidā demonstrēdams, ka ir gatavs sevi aizstāvēties, ja tas būs nepieciešams. Tā kā Santa bija izmirkusi līdz ādai un nosalusi, un viņai itin nemaz nepatika te atrasties tad viņa ar lielāko prieku bija gatava atgriezties mājā. Vienīgi viņa īsti nevarēja saprast kāpēc Alise vēlās palikt un tāpēc mēģināja pierunāt iet līdzi, bet Alise nebija atrunājama, tieši tāpat kā Māra. Bet viņai vismaz pievienojās Viesturs, kurš arī nelabprāt vēlējās šeit pavadīt kaut vienu lieku minūti. Pēc tam kad meitenes bija izrunājušās, viņas atvadījās un viena otrai novēlējušas veiksmi, Santa kopā ar Viesturu nozuda egļu jaunaudzes biezoknī.
Kādu pusstundu nekas īpašs nenotika – kamēr jaunatne no virsotnes uzmanīja notiekošo tikmēr Pēteris, pakāpies zemāk, staigāja un domāju, kas būtu labākais ko darīt. No vienas puses – bija jāizglābj nolaupītie kaimiņi, bet no otras – pretinieks ir nezināms un tāpat arī viņa kaujas spēju līmenis. Un tā kā Pēteris bija vienīgais, kurš bija spējīgs kaut ko pasākt un vēl pie tam bruņots tikai ar pistoli (Glock 21), tad nekāds dižais uguns spēks viņam arī nebija. Viņam atlika cerēt, ka mājas aizsūtītajiem jauniešiem izdosies atrast kādu palīdzību, bet pats galvenais – lai viņiem kāds arī notic.
– Kā tu domā vai viņi te ir atlidojuši ar kuģi vai arī tā lode ir sava veida transports? – skatoties uz notikuma vietu jautājoši ierunājās Kārlis.
Oskars pasniedza binokli Alisei un atbildēja, – Es nezinu. Visa šī citplanētiešu padarīšana man kaut kā vairs nešķiet tik pārliecinoša. Es no viņiem biju gaidījis kaut ko vairāk .. vairāk tehnoloģijas, bet šis .. es tiešām nezinu.
Tikmēr, pēkšņi lode palika aktīva, tās zibens staru rokas sāka ložņāt pa tās virsmu un izlauzās no tās daudz tālāk nekā iepriekš un tad tā iemirdzējās tik spoži, ka tās gaisma lika četrotnei novērst no tās acis. Pāri pa virsotni un cauri visam mežam izlauzās spožas gaismas vilnis un Pēteris uzreiz metās pie jauniešiem.
