local-stats-pixel

Ēnu grāmata (2.daļa)4

1.daļa < 2.daļa > nākamā daļa

Žanrs: Fantāzija + Zinātniskās fantastikas elementi

2.daļa.

........- Es domāju, ka mums vajadzētu savākties un aiziet vēlreiz apskatīt to vietu. Kā tu domā?

Pēteris uzreiz neatbildēja. Izskatījās, ka viņš ir iegrimis domās. Pēc īsa brīža viņš mājot ar galvu atbildēja.

............- Jā .. mums vajadzētu aiziet un pārbaudīt to vietu. Jo, ja tu saki taisnību..

............- Protams, ka saku! Halucinācijas jau nu noteikti tās nebija un par tādām lietām es nejokoju! – Oskars aizstāvēja savu iepriekš stāstīto.

............- Labi, labi, to mēs arī aiziesim un noskaidrosim. Varbūt beidzot šim visam būs arī kāds loģisks izskaidrojums. Un varbūt nepiepildīsies mana lielākās bažas. – Pēteris palika domīgs, pagriezās un lēnām devās mājas ieejas durvju virzienā.

Kad viņš bija ticis līdz mājas stūrim, Oskars viņam uzdeva jautājumu.

............- Un kas ir tavas lielākās bažas?

Pēteris apstājās.

............- Iebrukums .. kam, protams, es negribu ticēt un kam es arī nevaru atrast kaut vienu racionālu izskaidrojumu. Bet varbūt izrādīsies, ka kādam vienkārši ir nogājis greizi kāds eksperiments. Un, ja tur mežā tiešām kaut kas ir, tad varbūt tas arī ir pie vainas. Bet ko nu te daudz filozofēsim.. iesim apskatīt to ierīci.

............- Ierīci? Kāpēc tu domā, ka tā ir ierīce?

............- Kas gan cits tas varētu būt? Es nezinu nevienu tādu dabas fenomenu. Un, vienīgajam dabas fenomenam kam tas varētu līdzināties, cilvēki tuvumā tad nestaigātu.

Pēteris pagriezās un ejot prom teica, - Labi, ejam iekšā. Es iešu paņemt pāris lietas un tad aiziesim uz to vietu.

Oskars jau gribēja kaut ko teikt, bet tad pārdomāja un sekoja Pēterim.

****

Nonākuši pie durvīm - abi noslaucīja savus apavus uz kājslauķa un devās iekšā. Pēteris novilcis tikai apavus, apņēmīgi devās iekšā māja uz kāpņu pusi, tikmēr Oskars novilka savu lietusmēteli un pakāra to uz pakarama, kurš atradās pie durvīm.

Mājā bija jūtama veco laiku aura – ozolkoka grīda un bērza dēļu griesti,kuri bija sasisti starp lielā izmēra sijām, un neapdarinātas guļbaļķu sienas. Diezgan platā priekštelpa, kura kalpoja arī kā gaitenis, sadalīja māju divās daļās. Tā kā tā atradās mājas vidū tad no tās bija iespējams nokļūt visās pirmā stāva istabās. Pretī ieejas durvīm, tikai priekštelpas otrā galā atradās vecas koka kāpnes, kuras apmetot loku veda augšup uz otro stāvu. Visas mēbeles bija saglabājušās no tiem laikiem kad māja tika uzcelta. Vienīgās mūsdienīgās lietas bija - mājas telefons, kurš jau vairākus gadus bija atslēgts, elektriskā tējkanna un televizors. Mājā pat nebija gāzes plīts, jo viss tika gatavots uz parastās, glīti mūrētās plīts. Mājas iepriekšējais saimnieks bija mednieks un par to liecināja paris briežu galvaskausi un veca bise, kuri bija piestiprināti pie sienas, virs lielā kamīna viesistabā. Tākā Oskara mātei nepatika, ka tāds ierocis karājās pie sienas, tad viņa bija palūgusi savam vīram padarīt to nelietojamu.

No viesistabas iznāca meitene. Tā bija Oskara māsa – Māra. Lai arī gadu jaunāka, bet vienā augumā ar brāli. Mātes mantoto skaistumu un smalko augumu, lieliski papildināja no vecmāmiņas mantotie, garie, tumši brūnie, lokainie mati, kuri brīvi karājās pāri pleciem.

- Tu jau atpakaļ? Un kā gāja?

- Nekā, - Oskars nopūtās. – Tur neviena nebija .. bet man ir kaut kas interesants ko pastāstīt. Kur ir pārējie?

- Te pat viesistabā, - Māra ar roku norādīja uz viesistabu. – Sēž pie kamīna un garlaikojās.

Tad Māras uzmanību piesaistīja brāļa asiņojoša roka.

............- Kas notika? – viņa jautāja norādot uz roku.

............- Neveiksmīgi pakritu. - Ieraudzījis savas māsas satraukto skatienu Oskars piebilda, - Nav tik traki kā izskatās .. nav jau mirstama vaina. – viņš pasmaidīja.

............- Bet tādu atstāt nevar. Nāc es zinu kur stāv pārsēji.

............- Tu man palīdzēsi apsaitēt? – pasmīnēdams teica Oskars, viņš labi zināja, ka māsai nepatīk redzēt asinis un kur nu vēl ķerties tām klāt.

............- Hā, hā .. nē, bet es zinu kura tev labprāt palīdzēs.

Tikmēr Pēteris, pa vecajām čīkstošajām trepēm, bija nonācis otrajā stāvā un iegāja vienā no istabām. Balsis apakšstāva kļuva skaļākas, bet otrajā stāvā vairs nebija iespējams saprast par ko iet runa. Piegājis pie veca koka skapja, viņš no tā izņēma melnu sports somu. No tās viņš izņēma pelēkas krāsas metāla kasti. Nolika to uz galda un tad noņēma no kakla ķēdīti, kurai galā atradās maza atslēga. Ievietojis atslēgu kastes atslēgas caurumā viņš to atslēdza. Tajā atradās pistole un trīs aptveres.

Pēteris kopš 22 gadu vecuma bija dienējis armijā, divas reizes bija devies misijās uz Tuvo austrumu karstajiem punktiem. Pirms gada bija nolēmis pametis armiju, un iestājies speciālo uzdevumu vienībā. Pašreiz omu bojāja fakts, ka rīt viņam bija jāierodas Rīgā, pie savas vienības.

Ielicis pistolē vienu no aptverēm, viņš to nolika uz galda un piegāja pie somas, kuru jau bija nolicis uz gultas. No tās izņēma sakabi, pie kuras bija piestiprināta pistoles maksts un vēl dažas kabatas. Novilcis savu pusgaro mēteli, Pēteris aplika ap sevi sakabi un aiztaisīja to. Tad paņēmis gan ieroci, gan aptveres - ielika tos tiem paredzētajās kabatās. Piegājis pie somas viņš to sāka taisīt ciet, bet kad bija ticis līdz pusei – apstājās.

............- Ko var zināt..varbūt, ka noder, - pie sevis pateicis viņš atrāva rāvējslēdzēju līdz galam vaļā.

............Iebāzis roku somā, Pēteris no tās izņēma melnu bruņu vesti un to uzvilka. Pēc tam paņēma savu pusgaro jaku, kas pēc uzvilšanas apslēpa, gan ieroci, gan bruņu vesti.

............Kāpjot lejā pa trepēm varēja dzirdēt lielu rosību. Lejā stāvēja Oskars, kuram Alise gandrīz bija pabeigusi apsaitēt roku. Viņa bija Oskara draudzene. Skaista un raksturā strauja meitene ar pusgariem blondiem matiem, kuri tik tikko skāra plecus. Alise bija pussprīdi īsāka par Oskaru un mācījās paralēlajā klasē. Viņi bija iepazinušie pagājušajā vasarā – sporta nometnē, kurā Oskars savā ziņā bija vainojams pie Alises izmežģītās potītes.

............Vienīgais, kurš bija jau paspējis apģērbties bija Kārlis – 18 gadus jauns, liela auguma un no skata spēcīgs puisis. Pēc skata, nezinātājam varētu likties, ka viņš ir liels kauslis, taču patiesībā bija liels miera mika. Kaut arī skolā pāris reizes bija pierādījis, ka viņam „braukt augumā” nevar. Pašreiz mugurā bija uzvilcis tumši zaļu lietusmēteli un sarkanu beisbola cepuri, kura nosedza viņa gandrīz blondos matus. Kārlis bija Oskara draugs jau kopš bērnības. Abi bija uzauguši kopā vienā daudzdzīvokļu māju pagalmā, un kopā bija paspējuši sastrādāt daudz dažādu muļķību.

No viesistabas, rokās turot lietusmēteļus, iznāca Santa un Viesturs. Abi savā starpā apsprieda un izteica dažādus pieņēmumus par to, kas tas varētu būt. Santa savukārt bija Alises klasesbiedrene un labākā draudzene. Meitenei bija gari ogļu melni mati, kuri bija sakārtoti uz aizmuguri. Bet Viesturs bija Oskara klasesbiedrs. Lai gan īsākais no visiem, bet pilnīgi noteikti gudrākais.

............Pie kamīna sēdēja Jānis – Viestura un Oskara klasesbiedrs. Smalka auguma zēns ar brillēm un melniem īsiem matiem. Viņš lasīja līdzi paņemto grāmatu un bija nolēmis neiet, šajā draņķīgajā laikā, pārējiem līdzi. Viesturs uzskatīja, ka tā bija tikai dabas parādība un, ka līdz brīdim kad viņi tur būs nokļuvuši – tā jau būs pazudusi.

- Es jau nu negribētu gan, lai jūs visi tagad ietu man ar Oskaru līdz, - Pēteris nokāpis lejā teica.

- Kāpēc tad Oskars var un mēs nē? – mazliet aizvainotā balsī teica Kārlis.

- Tāpēc, ka .. pirmkārt jau viņš vienīgais var parādīt to vietu un otrkārt es zinu, ka šis puisis ir arī uz kaut ko spējīgs, ja nu gadījumā kaut kas notiek.

- Nu re, tad jau viņš varēs mani aizsargāt, gadījumā - „ja nu kaut kas notiek”! – ierunājās Alise, speciāli savelkot pēdējo mezglu apsējam tik cieši, ka tas lika sarauties Oskaram. Viņa sejā parādījās neizpratne, bet Alise uz to atbildēja ar smaidu.

Un tad sākās – visi sāka izteikt pretenzijas Pēterim. Par to, ka te tāpat var nomirt aiz garlaicības, ka viņš viņiem atņem to vienīgo iespēju ieraudzīt kaut ko interesantu un galu galā – nav jau viņi vairs nekādi bērni.

- Esat gan jūs visi vēl bērni, - Pēteris noņurdēja, bet saprata, ka laikam jau neizdosies viņus atrunāt un pats galvenais – viņš pats nemaz tā īsti nebija pārliecināts, kas tur ir un cik bīstami tas ir. – Labi, varat nāk. BET .. atcerieties, ja es ko likšu darīt, tad, lai tam nebūtu nekādu iebildumu .. SKAIDRS?

Visi piekrita, cits pamājot ar galvu, cits atbildot ar „jā”, bet Kārlis īpaši izcēlās – ar nenopietnu smaidu salutējot un atbildot ar skaļu – „tieši tā!”.

Pēteris norādīja ar roku uz kamīnu pie kura sēdēja Jānis.

- Un kas ar viņu?

- Viņam laiks par sliktu. Un viņš arī īsti netic manam stāstītajam. – tad Oskars pieliecās tuvāk Pēterim, - Viņš domā, ka tā ir vienkārši dabas parādība, ko mēs vienkārši nevaram izskaidrot.

- Tad es ceru, ka viņam ir taisnība, - Pēteris atbildēja Oskaram.

Visi saģērbās un gāja ārā, bet Pēteris pirms iešanas ārā, piegāja pie ieejas viesistabā.

............- Jāni, tu paliec par galveno mājā. Iekšā svešus nelaist. Un ja mēs pēc 4 stundām atpakaļ, tad dodies uz tuvējo ciemu pēc palīdzības. Skaidrs?

............- Jā, jā! – atbildēja Jānis. Viņš to visu neuztvēra ar īpašu nopietnību.

Pēteris piegāja pie parādes durvīm, no pakaramā noņemdams binokli, kurš tur jau karājās veselu mūžību, pārmeta pār galvu lietus mēteļa kapuci un devās laukā.

46 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

"siksnu, pie kuras bija piestiprināta pistoles maksts un vēl dažas kabatas'' To latviski sauc par uzkabi. Uz komandām atbild ar "tieši tā" nevis ar "jā, ser". Man, kā militāristam gribas piesieties. ;) Bet tā ir OK.

0 0 atbildēt
Patīkami, patīkami. :)
0 0 atbildēt