(Sākums) ... 13.daļa < 14.daļa > nākamā daļa
Žanrs: Fantāzija + Zinātniskās fantastikas elementi
Un atkal jau ilgi jums liku gaidīt. Nu diemžēl šī man bija smaga daļa, kura nekādi negribēja man pakļauties :) Tādēl viņa ir tāda kāda ir.
Un kā vienmēr gaidu kritiku un visa veida nepilnību uzrādīšanu, un citus ieteikumus. :)
.
.
14.daļa
Uzvēlušas Oskaru uz lidojošajām nestuvēm, Makhi izstūma viņu ārā gaitenī un vilka uz palātu. Elza sekoja viņai cieši līdzās.
– Izskatās, ka man būs neliela saruna ar Tako. Jo, ja izrādīsies, ka viņš ir veicis kādus eksperimentus ar Oskaru, tad.. tad viņš smagi dabūs trūkties! – Elza norūca.
– Elza, tu tak man neteiksi, ka uztraucies par viņu? Tas nemaz nav tev raksturīgi. – Makhi zobojās.
– Es neuztraucos, – Elza taisnojās. – Vienkārši tas ir tāpat, ja kāds būtu veicis nesankcionētas darbības ar tavas sugas pārstāvi.
– Bet viņš jau nav tavas sugas pārstāvis.
– Taču es jūtos kā viena no viņiem.. ja ne gluži kā cilvēks tad pilnīgi noteikti kā pilntiesīga Zemes iedzīvotāja.
– Labi, labi, mēģināšu noticēt, ka tas ir iemesls. – Makhi zobojās, uz ko Elza atbildēja ar nosodošu skatienu. – Bet tik pat labi Tako var nebūt pie vainas. Jo man arī nav zināms neviens gadījums kad kāds būtu palicis dzīvs pēc sava gara pazušanas.
– Atkal jau tu par to. – Elza neapmierināti nopūtās.
– Paklausies, Elza! Tu šeit esi pavadījusi ļoti īsu brīdi un no pasaules esi ļoti maz redzējusi.
– Es gan piecus gadus nesauktu par ļoti maz...
– Pieci gadi – ir nekas. Un redzējusi tu esi tikai to ko esi vēlējusies redzēt. Cik ilgu laiku gan tu esi pavadījusi starp mums un nevis ar dzīvniekiem un dabu?
– Labi, pietiks. – Elza norūca.
Makhi uzsmaidīja, – Nu, nu, nevajag jau dusmoties. Vismaz šoreiz tev būs iespēja iemācīties ko jaunu.
– Bet pirms es ķeršos klāt tavām „garīgajām” lekcijām, es vispirms mēģināšu izspiest kādu informāciju no Tako.
* * * * *
............Doktors Tako kopā ar savu sugas brāli un reizē arī darba biedru, soļoja pa gaiteni sava kabineta virzienā. Gandrīz uz katra otrā soļa vecā koka grīda izdeva īdošu skaņu. Apputējušās gaiteņa sienas sen neviens nebija tīrījis un pat tapešu augšējie stūri jau bija atļukuši. Pa dažām no puspavērtajām durvīm bija iespējams saskatīt gan tukšos, gan arī ar dažādām kastēm piekrautos kabinetus, jo šī ēkas korpusa daļa bija praktiski neapdzīvota.
............Nonākuši pie kabineta durvīm, Tako uzrunāja savu padoto.
............– Tātad Mao, tev ir skaidrs, kas jādara?
............– Jā, jāsagatavo standarta izmeklēšanas ekipējums un tasona ierīce. Un ko pēc tam?
............– Pēc tam vari būt brīvs.
............– Skaidrs. – Mao, grīdai čikstot aizgāja tālāk pa gaiteni.
............Tako pagrieza durvju rokturi un iegāja savā kabinetā.
............Par kabinetu to gluži nevarēja nosaukt, bet gan drīzāk par laboratoriju. Šo izbijušo plašo auditoriju viņš bija pārveidojis un pielāgojis savām vajadzībām. Un par to, ka šis ir arī viņa kabinets liecināja tikai lielais rakstāmgalds telpas stūrī, kas bija nokrauts ar grāmatām, pierakstu kladēm un papīra lapu mudžekli. Pārējo lielās telpas daļu aizņēma laboratorijas iekārtas, dažādi bioloģiskie materiāli un augsti grāmatu plaukti, kuros stikla traukos atradās arī pa kādam vecam, neveiksmīgam darba rezultātam. Apgaismojumu nodrošināja trīs lielas lustras, kuras karājās pie telpas augstajiem griestiem, jo saules gaismas iekļūšanai kabinetā traucēja biezie aizkari.
............Tikko viņš bija iegājis, tā uzreiz viņa uzmanību piesaistīja kāda smarža, kas lika viņa sejai savilkties nepatikā.
– Elza! – Viņš neapmierināti norūca, uzrunājot telpā esošo personu vēl pirms bija to ieraudzījis.
– Tev gan te ir interesanti projekti. – Elza atbildēja, lasot kādu no Tako pierakstiem un sēžot apmeklētāju krēslā pretī rakstāmgaldam.
Ejot garām Elzai, viņš izrāva no viņa pirkstiem pierakstus, – Tas nav domāts svešām acīm. Tātad ko tu gribi? – Tako nometa savu pierakstu kladi uz galda pie pārējām un apgājis ap savu galdu, apsēdās savā vietā.
– Nu, nu, kāpēc tik vēsi? Vai tad tā izturas pret ciemiņiem? – Elza samāksloti bēdīgā balsī atbildēja.
– Ha! Mēs labi zinām, ka vien otram nepatīkam, tāpēc izbeigsim šo teātri un ķersimies pie lietas. Tātad – ko tu gribi?
– Mani tiešām interesē tavs darbs, it sevišķi es gribētu zināt par taviem eksperimentiem ar manu aprūpējamo.
– Ha, ar tavu aprūpējamo, – Tako nosprauslājās. – Kaut kā grūti bija pamanīt, ka tu būtu visu šo laiku īpaši par viņu interesējusies visus šos gadus.
– Nu nesāc tikai. Ko tu gribēji, lai es visu laiku sēžu blakus kādam, kurš ir komā. Man bija svarīgākas lietas ko darīt, bet es vismaz ar viņu neveicu kādus eksperimentus.
– Eksperimentus? Nesaprotu par ko tu runā. Mēs veicām dažādas pārbaudes, bet ne eksperimentus.
– Un tu gribi, lai es tev noticu?
– Tu taču tik un tā man neticētu, lai ko es teiktu, tā kā diez vai tev ir citi varianti.
Elza sejas izteiksme palika jau nedaudz dusmīgāka, piecēlusies kājās, viņa ar rokām atbalstījās pret galdu.
– Varianti? Drīzāk es tevi atstāšu bez variantiem viņu izmeklēt. – viņa norūca, cenšoties turēt dusmas sevī.
– Neļausi izmeklēt? Kā tu domā to izdarīt? Kāpēc domā, ka tev šajā pilsētā ir tāda teikšana? – Arī Tako piecēlās kājās un ar rokām atbalstoties uz galda, pieliecās tuvāk Elzai.
– Mani te pazīst labāk par tevi.
– Vai tiešām? Neaizmirsti, ka laiks nestāv uz vietas. Tu lielāko daļu laika esi pavadījusi savos izpētes ceļojumos, savukārt es šeit kopš ierašanās brīža esmu bijis visu laiku.
– Un ko tu ar to gribi pateikt? – Elza ar savām dusmīgajām zaļajām uzlūkoja Tako vēl ciešāk.
– Neko daudz, tikai to, ka mani te tagad atbalstīs vairāk kā tevi.
– Skaties, ka necenties pārkāpt pāri pats sev. – Elza izslējās. – Lai arī kā būtu, bet rītdienas pārbaude tiek atcelta, līdz viņš atgūsies.
Tako dusmīgajā skatienā parādījās arī neizpratne.
– Kā atcelts? Un kā to saprast „līdz viņš atgūsies”? Kas ar viņu notika?
Elza pagriezās un dodoties prom atbildēja, – Viss būtu daudz vienkāršāk un mums abiem ērtāk, ja vien tu pateiktu – ko tu ar viņu esi darījis?
– Paklausies, tev man ir jātic! – Tako uzbļāva, bet tad nopūtās, – Ko gan es tev varu ieskaidrot, ja tev ir problēmas ar uzticēšanos?
Elza neatbildēja un izgāja gaitenī aiz sevis aizcērtot durvis.
Tako aiz dusmām, pret durvīm izšķaidīja savu krūzi un norūca, – Nolādēta sieviete! Nevārēja viņa mierīgi pazust vai iet bojā kādā no saviem ceļojumiem?!
* * * * *
Oskars nakts vidū piecēlās sēdus. Kādu brīdi pavadījis tādā pozā, viņš lēnām izslīdēja no savas gultas. Taču tas bija tikai viņa ķermenis, kas bija nomodā. Tā kā mēnessērdzīgais, Oskars lēnām aizšļūca līdz logam un atvēra to, pat nenoņēmis brilles, caur kurām nekas nebija redzams.
Ievilcis nakts dzestro un svaigo gaisu, viņš to kādu brīdi paturēja sevī. Ar vieglu izelpu atbrīvodamies no tā, viņš pavērsa savu skatienu augšup zvaigžņotajā debess klājā, kurā savu vietu bija atradis arī jauns „mēness”, kādas divas reizes lielāks par Oskara dzimtās vietas pavadoni. Bet tas nebija tas ko viņa zemapziņa meklēja. Izliecies ārā pa logu vēl vairāk, viņš palūkojās pa labi, pa kreisi un uz augšu. Lai arī caur ar zāļu šķīdumu pildītajām brillēm pēc būtības neko nevarēja saskatīt, tas viņa ķermenim neliedza labi orientēties apkārtējā vidē.
Oskars caur logu izkāpa uz akmens dzegas. Pa šo, tikai pēdu plato akmens veidojumu, viņš aizlīda līdz zemākai ēkas piebūvei, kur viņš uzlēca uz tās jumta. Dakstiņi nobrakšķēja zem Oskara svara. Uzrāpies līdz piebūves korei, viņš no tā uzkāpa uz galvenās ēkas jumta un pa tā samērā stāvo klājumu turpināja savu ceļu augšup. Lai arī pa ceļam pāris reizes zaudēja saķeri ar jumta segumu, viņam tomēr izdevās nokļūt līdz pašai augšai. Oskars piecēlās kājās un nostājās uz šaurās apaļās kores, tā it kā tas būtu vieglāk par vieglu.
Un te nu tas bija – otrais planētas pavadonis ko viņš centās saskatīt. Četras reizes lielāks par Zemes pavadoni, šis „pilnmēness” spīdēja zaļganā nokrāsā. Satvēris savas brilles, kuras bija piesūkušās kā dēles, viņš tās atrāva nost, tajās esošais šķidrums notecēja pāri vaigiem un pacēla tās augšup. Mēnessērdzīgais Oskars palūkojās uz „pilnmēnesi” un atvēra acis, atklājot savu pelēko un tukšo skatienu. Viņš kā apmāts turpināja vērot spožo debesu ķermeni, līdz acu pelēkais skatiens kļuva tik tumšs kā visdziļākā ēna. Bet jau pēc mirkļa, katrā no tām iedegās divas spožas zelta uguntiņas, kuras apmetot apli, šajās naksnīgajās acīs, iezīmēja agrāko acu zīlīšu iekšējo un ārējo kontūru. Turpinot lūkoties spožajā pilnmēnesī, uguntiņas nozuda un jauniegūto acu zīlīšu zeltainās kontūras spoži iemirdzējās.
– Oskar? – Elza neizpratnē no mugurpuses lūkojās Oskarā. Viņa savā nakts pastaigā bija pamanījusi kādu uz jumta un ar pāris izveicīgām kustībām bija uzrāpusies augšā. – Ko tu te augšā dari? Un kā tu vispār šeit nokļuvi...
Šajā brīdī Oskars pamodās un nesapratis kur atrodas, viņš spēra soli sāņus un neieguvis cerēto pamatu zem kājām, notenterēja lejā pa jumtu.
– Oskar! – Elza iesaucās un šļūca viņam pakaļ mēģinot viņu satvert pirms ir par vēlu.
Bet Oskars paspēja pārvelties pāri jumta malai un no desmit metru augstuma ar lielu blīkšķi nomaucās lejā – zālienā uz vēdera. Elza ar vienu roku ieķērusies jumta malā, palika karājamies un lūkojoties uz Oskaru, kura ķermenis nekustīgi lejā gulēja.
