(Sākums) ... 11.daļa < 12.daļa > nākamā daļa
Žanrs: Fantāzija + Zinātniskās fantastikas elementi
Jaunā daļa ir klāt. Nākošā daļa būs mazliet jāpagaida, jo tā kā man te ir tikai viens nopietns kritiķis (Spalvaskāts) tad tagad nolēmu vēl paralēli Spokiem, savu darbu publicēt tur kur ir vairāk nopietnu kritiķu. Un ieguvu to ko meklēju - veselu kalnu kritikas :D
Tagad pēc daudzo dažādo kritiku saņemšanas es cenšos mazliet uzlabot darbu un nākošā daļa būs tad kad arī otrajā portālā būšu publicējis visas 12 daļas.
Un kā vienmēr gaidu kritiku un visa veida nepilnību uzrādīšanu, un citus ieteikumus. :)
12.daļa
Elza noskatījās uz Makhi, bet neko nejautāja un pievērsās Oskaram,
– Oskar, paņem šo un saspied to saujā un kādu brīdi paturi. – Oskars pat nejautāja kas, kāpēc un cik ilgi, bet tikai paņēma to, saspieda saujā un atkal pievērsās savu domu sakārtošanai, bet varbūt šī vienaldzība uz notiekošo bija daļēji narkozes ietekmē.
Pēc neilgi klusa gaidīšanas brīža Makhi atvēra savu sauju, kurā bija turējusi kristālu. Tas no kristāldzidra bezkrāsaina kristāla bija kļuvis spoži dzeltens un no tā izdalījās tādas pašas krāsas dūmi. Makhi parādīja savu kristālu Elzai un ar galvas mājienu lika viņai atvērt savu plaukstu. Elzas kristāls bija kļuvis tumši pelēks, gandrīz vai melns un tas nedaudz dūmus šī kristāla krāsā.
– „Un ko tas nozīmē?” – Elza jautāja palūkojusies uz Makhi.
– „Tas tikai parāda, kā jau mēs zinām, to, ka tu esi tumšās enerģijas pārstāve un tādēļ es – gaišās enerģijas lietotāja, tiešā kontaktā nevaru izmantot savu enerģijas spēku uz tevi, piemēram – dziedināšanu.”
– „Bet kāpēc tu to iedevi viņam? Jūs paši tak veicāt dažādas pārbaudes un secinājāt, ka Oskars nav enerģijas lietotājs.” – Elza aplūkojās uz Makhi smaidošo seju, – „.. vai varbūt ir?”
– „Nezinu, bet to mēs tūlīt uzzināsim, jo, ja viņš nebūtu enerģijas lietotājs tad man, cik es zinu, nevajadzētu būt problēmām ar dziedināšanu.”
– Voouu! Forša mantiņa! – kamēr abas bija runājušas, tikmēr mazliet apreibušais Oskars jau bija atvēris savu plaukstu un priecājās par dūmojošo kristālu. Tam bija tāda pati krāsa kā Elzas kristālam un tas izdalīja arī tādas pašas krāsas dūmus.
– „Paklau, Elza, tu esi atradusi vienu makten interesantu indivīdu. Atceries pirms mēneša, neilgi pēc tam kad tu viņu atvedi pie mums, viņa ķermenim sākas veselības problēmas un es nolēmu viņu ārstēt?”
– „Jā, atceros.” – Elza atbildēja tiklīdz atmiņā bija atsaukusi tās dienas notikumus.
– „Nu, tad lūk, jau toreiz man ik pa brīdim man radās šādas problēmas ar ārstēšanu un tādēļ doktors Kahns veica pārbaudi uz enerģiju, bet kā jau tu zini – atbilde bija negatīva. Taču kā redzi tad tagad tā pilnīgi noteikti ir pozitīva.”
– „Tad sanāk, ka viņš ir negatīvās enerģijas lietotājs.”
– „Tā sanāk.” – Makhi sejā šis interesantais notikums bija licis parādīties smaidam, – „Kahns zina par viņa atmošanos?”
– „Jā, bet man izdevās pierunāt viņu, lai pārbaudes atliek uz rītdienu.”
– „Skaidrs. Es arī ziņkārē vai degu sagaidīt rītdienu un uzzināt ko vairāk. Bet tad tu saproti, ka nebūtu labi, ja šī ziņa par enerģiju nokļūtu līdz viņam šodien?” – Makhi sejā vēl aizvien bija šis ieintriģētais smaids. Ne jau katru dienu kaut kas tāds notiek.
– „Protams, savādāk mums viņu nāktos piesiet, lai atturētu no pārbaudēm šodien!” – Pēc šīs Elzas atbildes abas sāka smieties.
– „Labi, tas tā kā būtu viss. Vari uzstādīt disku.” – Makhi teica, pabeidzot savu iesākto darbu un sagatavojot visu drošai valodas diska uzstādīšanai.
Elza no līdzi paņemtās zaļās metāla kastītes izņēma divu latu monētas lieluma un formas disku, un piestiprināja to pie sagatavotās pamatnes. Oskars mazliet sarāvās, bet uzreiz jau atkal nomierinājās.
– Oskar, tev tagad mazliet varētu būt dulla galva, bet tas drīz pāries.
Oskars piecēlās sēdus un cieši samiedza acis, jo galva sareiba tā, ka viņš tik tikko nenogāzās lejā. Kad pasaule nostājās savā vietā, viņš prātīgi nošļūca no procedūru galda un nostājās uz kājām. Istaba atkal mazliet sašķobījās, bet ātri vien viss atkal sastājās savās vietās. Viņš vēl paris reizes cieši samiedza acis, ievilka gaisu un nopūtās.
– Viss kārtībā. Pasaule ir horizontālā pozīcijā un es esmu gatavs iet... vai arī kas tur nākamais ir paredzēts. – Viņš vēl bija mazliet apdullis, kā pēc nelielas „košanas”.
– „Paldies, tev par visu. Mēs tad nu iesim.” – Elza pateicās un atvadījās no Makhi.
Abi ar Oskaru izgāja gaitenī.
– Zini ko es tagad gribētu? – Oskars jautāja Elzai.
– Nu?
– Pirmkārt jau par skādi nenāktu kādas nebūt drēbes. – Oskars norādīja uz sevi, kam vēl aizvien mugurā bija tikai halāts, zem kura ap vidukli bija aptīts lielais baltais dvielis. – Es jau nesaku, ka man saltu vai apakšā pūšošais caurvējš baigi traucētu, bet nu tomēr. Un otrkārt, ļoti gribētos ieelpot svaigu gaisu un ieraudzīt saules gaismu.
Elza nopētīja Oskaru no galvas līdz kājām.
– Tiešām! .. Biju gandrīz jau aizmirsusi. – Viņa nenopietnā balsī atbildēja.
– Es gan tam kaut kā nespēju noticēt. – Oskaru nemaz nepārliecināja Elzas atbilde.
– Man ir saglabājušās tavas vecās drēbes. Pareizāk sakot bikses un apavi, jo virsdrēbes bija caurdurtas un vienās asinīs.
* * * * *
........Nonākuši atpakaļ ar bioloģiskiem materiāliem pilnajā kabinetā, Elza iegāja blakus telpā, lai sameklētu somu ar Oskara drēbēm. Tikmēr Oskars piegāja pie rakstāmgalda uz kura stāvēja paplāte ar augļiem un paņēma zaļas krāsas ābola izmēra augli. Viņš tajā iekodās, bet tiklīdz bija sajutis tā garšu tā uzreiz saviebās un nolika augli atpakaļ. Citus augļus viņš vairs nemēģināja pagaršot un tā vietā gaidot Elzu viņš pašķirstīja uz galda esošās grāmatas.
........– Vai tad man tās drēbes nebūs par mazu? Kā nekā pieci gadi pagājuši.
........– Gadi varbūt ir pagājuši, bet tu esi novecojis, labākajā gadījumā par pāris mēnešiem. Lai arī šī planēta ir tehnoloģiski atpalikusi, bet nenovērtē par zemu tās zināšanas un varēšanu citās jomās. Tu šos gadus nogulēji speciālā kapsulā. Tajā jebkura dzīva radība var pavadīt daudzus gadus un gandrīz vai nenovecot.
........Oskars tikai pie sevis nodomāja, ka tas nepavisam nav slikti. Viņš vismaz varēs turpināt dzīvot nepazaudējis šos gadus. Gandrīz. Tagad atmiņā uznāca domas par māsu un pārējo ģimeni, bet tās ātri vien viņam nezināmu iemeslu dēļ pazuda, tā it kā viņš to jau sen būtu pārdzīvojis un samierinājies. Un visas domas noslēdzās ar frāzi – „Tā pat tur neko vairs nevar darīt.”
........– Tas labi, jo es nemaz nejūtos, ka būtu divdesmit vienu gadu vecs. – Oskaram galvā parādījās doma par to kāda varētu izskatīties viņa māsa un draugs, ja viņi ir dzīvi. Atkal un atkal viņam prāta pazibēja šie vēl joprojām grūti sagremojamie vārdi – „pieci gadi”. Tikai tagad viņš tā nopietnāk sāka domāt par to, kas piecos gados varēja notikt. Kas ir noticis ar Latviju? Vai invāzija skāra arī viņa dzimteni? Vai viņa vecāki un jaunākais brālis vēl ir dzīvi? Bet tas viss pagaidām palika tikai viņa prātā un pagaidām galvenais bija iepazīt apkārtni un tad domāt ko darīt tālāk.
........– Drīkst atvērt aizkarus un ielaist saules gaismu? Jums tas nekaitēs? – Oskars jautāja.
........– Jā, droši. Viņi ir ciet, jo es dodu priekšroku mākslīgajam apgaismojumam un nevis tāpēc, ka tiešie saules stari man būtu tik bīstama. ..Tie, protams, ka ir, bet ne tik traki kā tu domā.
........Saņēmis atļauju Oskars piegāja pie biezajiem aizkariem un sagrābis tos, parāva katru uz savu pusi vaļā, ļaujot pirmajiem siltajiem saules stariem glāstīt viņa seju. Tikmēr Elza bija atradusi somu ar viņa mantām un atgriezās savā kabinetā. Ejot cauri istabā plūstošajai gaismas sienai, Elza ar brīvo roku aizsedza acis un izgāja tai cauri. Nolikusi somu uz galda, viņa palūkojās uz Oskaru, kurš aizvien sagrābis aizkarus nekustīgi lūkojās pa logu.
........– Oskar, vari nākt uzvilkt savas drēbes. – Elza izņēma drēbes no somas un nolika tās uz galda. Tad viņa atkal palūkojās uz Oskaru, kurš vēl aizvien nekustīgi lūkojās caur logu, – Oskar? – Viņa atkal jautāja, bet Oskars neatbildēja.
........Oskars palaida vaļā aizkarus un viņa rokas nolaidās gar sāniem, bet jau pēc īsa mirkļa viņš kā tāda statuja atmuguriski sāka gāzties uz grīdas.
