local-stats-pixel fb-conv-api

Ēnu grāmata (1. daļa)9

1.daļa > nākamā daļa

Žanrs: Fantāzija / Zinātniskā fantastika (nezinu kurš īsti būs piemērotāks)

(info 28.03.2015, viss līdz šim sarakstītais tiks pārrakstīts un uzlabots. Tā kā, ja nu kāds sadomā lasīt - nav vērts)

Jau ļoti ilgu laiku briestu, bet nekadi nevarēju saņemties un sākt rakstīt. Ņemto vērā, ka pagaidām no manis raksnieks ir tik pat daudz cik astronauts. Tad nu te būs pirmais veikums. Par komatiem īpaši nepiekasīties, jo zinu viņus tik cik skolā iemācijos. Un būsim reālisti - no jauna jau latviešu valodas grāmatu vaļā nevēršu :) Bet kritiku (pozitīvo un negatvo) par visu pārējo gan gaidīšu.

1.daļa

-Nolādēts! – Puisis nobļāvās pēc kritiena uz dubļainās meža takas. Viņš lēni piecēlās paskatījās uz savām netīrajām plaukstām un noslaucīja tās savā slapjajā lietusmētelī. Tā jau bija trešā reize kad viņš nokrīt – pirmajā reizē aiz koka saknes, otrajā reizē izrādījās, ka peļķe ir dziļāka nekā varēja likties un tagad vienkārši bija paslīdējis skrienot lejup pa stāvo, slideno meža taku. Izskatījās, ka šis kritiens nepalika bez sekām - viņš bija kaut kur aizķēris un pārgriezis plaukstas virspusi. Tad saliecies uz priekšu un ar rokām balstīdamies uz ceļiem viņš mēģināja atvilt elpu pēc garā skrējiena. Kad bija mazliet atguvis elpu, viņš izslējās, paskatījās caur retajām koku galotnēm uz tumši pelēko mākoņu pārpildītajām debesīm. Bet ilgi savu skatienu viņš augšup nevarēja noturēt, jo lielās lietus lāses, kas krita lejā no koku zariem un tikko saplaukušajām lapām, triecās tieši viņam sejā. Puisi nopūtās un nogrozīja galvu.

- Nolādētais laiks! Nu cik var līt?! – viņš pie sevis noņurdēja un uzmezdams skatienu uz aizmuguri, it kā pētīdams vai kāds netuvojas, turpināja savu ceļu skriešus.

Nonākot līdz mežmalai puisis uz brīdi apstājās, atkal uzmeta skatienu uz aizmuguri un turpināja savu ceļu. Taka turpināja vest cauri pļavai. Pļavai, kas cilvēka roku nebija redzējusi jau vairākus gadus. Tā atradās meža ielokā, kura otrā malā atradās veca, bet labi saglabājusies, divstāvu guļbaļķu māja. Ēkai vēl aizvien bija saglabājušies vecie koka logi, kuriem jau bija sākusi lobīties krāsa, un šķindeļu jumts, kuram dažviet varēja redzēt jumta atjaunošanas pēdas. Blakus tai bija otra –saimniecības ēka. Tai bija līdz jostas vietai augsti akmens mūra pamati, bet pārējā ēkas daļa bija no četrkantīgiem un mazākiem guļbaļķiem nekā dzīvojamā māja. Koka logi bija mazi un gadu gaitā bija kļuvuši tik pat pelēki kā sienas. Viss īpašums atradās dziļos laukos. Tik dziļos, ka pat tuvākie kaimiņi bija trīs kilometru attālumā, līdz kuriem visīsākais ceļš bija taka, kuras lielākā daļa veda cauri mežam. Trīsdesmit metrus no mājas atradās plata, bet sekla upe, kurā lietus dēļ tai bija cēlies ūdens līmenis un tajā ieplūstošie lietus ūdeņi padarīja ūdeni duļķainu. Upe iznākusi no meža aizvijās cauri klajumam, kurā atradās ēkas, un tad atkal nozuda mežā.

Kad puisis bija nonācis pārdesmit metrus no mājas, viņš samazināja ātrumu un atlikušo attālumu veica ejot. Pienācis pie mājas, viņš aiz tās stūra izdzirdēja troksni, kam sekoja dusmīga cilvēka balss. Ja pirms tam viņš apņēmīgi bija virzījies uz durvju pusi, tad tagad, mainot virzienu puisis devās trokšņa virzienā. Aiz mājas atradās saimniecības ēka, kurai zem piebūvētās nojumes, atradās divas apvidus automašīnas, melnas krāsas Toyota un otra – sudraba krāsas Mitsubishi. Abām bija pacelti motora pārsegi un kāda persona rosīgi darbojas ap melnās krāsa automašīnu.

- Nu, Pēter, par ko tādas dusmas? Nesanāk dabūt pie dzīvības?- puisis jautāja, pienākdams tuvāk.

- Ahh! – izskatījās, ka puiša pēkšņā parādīšanās bija viņu pārsteigusi, kura rezultātā viņš pazaudēja izņemto drošinātāju. - Protams, ka nesanāk! – Viņš dusmīgi atteica un aizcirta motora pārsegu. Tas bija Pēteris – trīsdesmit piecus gadus vecs, liela auguma, plecīgs vīrietis ar ļoti īsiem, melniem matiem un rētu uz kreisā vaiga. Galvā uz otru pusi bija uzvilcis melnu beisbola cepuri, savukārt mugurā bija uzvilkta pusgara jaka ar kapuci, kas vajadzības gadījumā labi pasargāja arī no lietus. Kājās – armijas bikses un melnas krāsas, pusgari ādas zābaki. Tā kā jauniešu grupā bija tikai viens pilngadīgais, kurš drīkstēja vadīt automašīnu, tad viņš, kā jau Oskara brālēns, bija piekritis atvest pārējos. Un pie tam – tas bija arī pa ceļam, jo rīt viņam bija jādodas uz Rīgu.

- Viss ir nodedzis .. visa elektronika ir vienkārši izcepusies!

To pateicis viņš piegāja arī pie otras automašīnas un arī tai aizcirta motora pārsegu.

- Abām divām?

- Jā. Abas automašīnas un visi mobilie pagalam .. un portatīvie. Visa sasodītā elektronika, visā sasodītajā māja ir pagalam! – viņš nopūtās, nogrozīja galvu un tad pievērsās puisim. - Paklau, Oskar, kā tev gāja pie kaimiņiem? Izdevās sazvanīt kādu palīdzību?

Oskars bija sešpadsmit gadus jauns, vienā augumā ar saviem vienaudžiem, brūniem, īsiem matiem, kas tagad saslapuši, izskatījās daudz tumšāki. Džinsa bikses bija jau izmirkušas un pēc paris kritieniem atpakaļceļā – bikses bija klātas dubļiem, savukārt no zaļā lietusmēteļa lietus jau bija paspējis noskalot lielāko daļu netīrumu. Viņš šeit bija ieradies kopā ar māsu, kura bija gadu jaunāka, un dažiem draugiem no skolas, lai šeit pavadītu pirmo vasaras brīvlaika nedēļu. Šīs bija viņa vectēva mājas, kurā viņš bija pavadījis daudzas bērnības vasaras. Vislabāk Oskaram patika pēdējās piecas šeit pavadītās vasaras, kad Pēteris mēdza šeit atbraukt uz pāris nedēļām. It sevišķi viņam patika tikt prom no vecāku uzraugošajām acīm un doties pie dabas, kur Pēteris viņam mācīja dažādas izdzīvošanas gudrības.

Taču pirms četriem gadiem vectēvs bija aizgājis viņsaulē. Un tagad māja tika apdzīvota tikai pa vasarām, kad kāds no radiem bija izdomājis izrauties no pilsētas burzmas un atbraukt atpūsties. Tā kā mājai nebija patstāvīga saimnieka, tad sakopta tika tikai māja un sēta. Visa liela pļava, kas atradās meža ielokā bija aizaugusi ar garu zāli, tāpat kā ābeļdārzs. Oskars tikko bija atgriezies no tuvāko kaimiņu mājas. Tā kā iepriekšējā naktī bija pazudusi elektrība un pat mobilie telefoni bija pārstājuši darboties, tad viņš uz turieni tikai nosūtīts, lai mēģinātu sazvanīt palīdzību.

- Tur neviena nebija. Un kas ir pats dīvainākais – durvis bija atstātas vaļā.

- Bet tad tu vismaz iegāji iekšā un sazvanīji kādu?

- Nē .. tas ir – biju iegājis, bet tur bija tā pati situācija kā mums. Elektrība nebija un vienīgais mobilais ko tur ieraudzīju arī nedarbojās.

Pēteris palika domīgs un tad gribēja jau vēl kaut ko prasīt kad Oskars viņu pārtrauca.

- Bet tas nav viss. Pašu interesantāko es neesmu vēl pateicis. Atpakaļceļā es ieraudzīju kaut ko pavisam dīvainu. Kad biju iegājis mežā, es caur kokiem, tālumā ieraudzīju spožu gaismas atblāzmu. Sākumā domāju, ka tas bija tikai zibens un man tikai izlikās, ka gaisma nāk kaut kur no meža, bet tad tas notika otrreiz. Es, protams, neko daudz nedomādams devos apskatīt, kas tas varētu būt. Vai nu man tikai rādījās, vai arī tiešām tur kaut kas bija.

Šajā brīdi Pēteris pārstāja slaucīt rokas netīrajā lupatā un savu uzmanību bija pilnībā pievērsis Oskaram.

-Kad biju nonācis tuvāk es atkal, sev kādu gabalu priekšā pāri pauguram, ieraudzīju spožas gaismas atblāzmu. Un tagad pats labākais. Kad biju nonācis augšā es no turienes varēju beidzot saskatīt gaismas avotu. Tu tam neticēsi ! – Oskars ieturēja pauzi un viņam seja savilkās smaidā.

..............- Nu, kas tad tas bija? – Pēteris nepacietībā pārtrauca Oskaru.

..............- Liela, kādu metru diametrā liela gaismas lode. – viņš ar platu žestu papildināja savu sacīto. - Tā vienkārši tur stāvēja un lidinājās kādu pusotru metru virs zemes. Es sākumā nodomāju, ka tā, varbūt ir kaut kāda zibens lode, bet tad pamanīju kustību pie tās. Tur bija kaut kādas personas.

..............- Personas? Kādas personas?

..............- Klāt jau negāju un uzrādīt dokumentus jau neprasīju. – Oskars atrauca. – Un pie tam gaisma no lodes man neļāva sīkāk saskatīt, kas tur notiek. Un tuvāk jau nu iet viens pats neriskēju, un skrēju atpakaļ.. un te es esmu.

- Bļāviens .. tas viss man nemaz nepatīk. Nu it nemaz nepatīk. – Pēteris klusi, bet pietiekami, lai Oskars dzirdētu viņa sacīto, pie sevis noteica domīgi ar pirkstiem braukdams pa pieri.

..............- Tev ir kādas idejas, kas tas varētu būt? – Oskars jautāja.

..............- Nav ne jausmas, bet ņemot to situāciju kādā esam es pilnīgi noteikti varu teikt, ka tas nav labi. – Pēteris nogrozīja galvu. – Nolādēts, man rīt bija jābūt Rīgā un nevis te jāsēž TE, dziļos laukos, bez komunikācijām, bez transporta, bez elektrības .. un pēc tava teiktā situācija var izrādīties vēl nopietnāka. Nolādēts!

90 2 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000
Fucking interesting! Ja nepiekasās sīkām neveiklībiņām, ir diezgan labi!
3 0 atbildēt

bus kautkas lidzigs supernatural? :D

2 0 atbildēt

Labais. Man arī ir doma kaut ko uzskricelēt, bet nepietiek apņēmības uzsākt :D 

0 0 atbildēt

Ir labi, un ļoti interesanti, taču var piesieties dažiem teikumiem -  Elektrība nebija un vienīgais mobilais ko tur ieraudzīju arī nedarbojās, jo kā gan mājā, kurā cilvēks tik ilgi nav ijis varētu būt mobilais? Ieteiktu aizstāt ar vārdu telefons. Bet teikums - un pēc tava teiktā situācija var izrādīties vēl nopietnāka.- itkā izraujas no sižeta darbības, to, ka tas varētu būt nopietnāk, lasītājs pats sapratīs lasot nākošās nodaļas.

Jāteic godīgi - talants tev ir. Tā tik turpini, bīšu priecīga dzirdēt, kas notika tālāk.

P.S. - žanrs ir zinātniskā fantastika ;)

0 0 atbildēt