Iekliedzas māte, bērnu ķer,
Saimnieks toju rokās tver.
Kas gan dieniņā, kad saule bija
Viņus visus nobaidīja?
Bullītis ar lielu koku
Tiek uztverts gluži ne par joku.
„Ja jau tādu koku panesīs,
Tad bērnu arī sagrauzīs”
Domā māte, sunī skatoties,
Kad viņs jau klāt ir pienesies.
Tiek nomests koks un aste kust,
Var no suņa mīlestību just
Pie bullīša tā pieliecās
Vai, bērniņš nemaz nebaidās
Tas glāsta bulterjeru, smaida
„Dod buču”, mazais saka, „gaidu”
Un bullītis ar mēli maigu
Laiza bērnam viņa vaigu
Bet tojiņš tikmēr koku grauž,
Viņi stereotipu veco lauž -
Jo nav bullīt’s nekāds meža zvērs
Skat, bērna priekšā rāms kā jērs
Tikai lūdzu samīļojiet
Un vēl arī sabučojiet
Sačubināts bullīt’s snauž
Viņa koks? Lai tojiņš grauž...
(P.S.-nav manis sacerēts)
