Šovakar man bija saruna ar cilvēku – sievieti, kura kā pati saka : mēģinu darīt visu, lai kādam liekas, ka tieši šī diena ir pati jaukākā mūžā! Vārdi, kuri mani aizkustināja – it kā vienkārši pateikts, bet patiesībā ar ļoti dziļu jēgu.
Viņa strādā pansionātā, bet ne parastā - ar piebildi - burvju…nodomāju: ‘’Hmmm…var jau būt, jo brīnumi dzīvē notiek.’’
Interesantākais brīdis likās tas, kā viņa nonāca šajā darbā – sieviete devās uz norunāto darba interviju un sajauca post kodus kā rezultātā nonāca pilnīgi citā adresē – pansionātā, kur dzīvo cilvēki, kuri slimo ar demenci - smagiem atmiņas traucējumiem. Lielākā daļa nodzīvo dienu, pat neapzinoties, ka rīt šo dienu neatcerēsies.
Protams, visi ir izbrīnīti, jo nekādas intervijas šeit nav norunātas. Pansionāta direktors ievēroja viņas kaklā Ankhu krustu (ēģiptiešu), kuru viņa nēsāja, un uzaicināja uz interviju. Iekšējā balss visu laiku klusi čukstēja, ka viņa dabūs šeit darbiņu, neskatoties uz to, ka adreses sajaukusi. Izturējusi trīs atlases, sieviete strādā jau trešo mēnesi. Šajā īsajā, bet tik nozīmīgajā laika posmā viņa pat bija spiesta apgūt jaunu valodu – Malay, jo Rosminah (tā sauca vienu no vecajām kundzēm, kura dzīvoja pansionātā - viņa svēra tikai 20 kg) pēkšņi vairs nesaprata angļu valodu, tikai dzimto. Sieviete zināja, ka vecā kundze drīz mirs, bet tam jau nebija nozīmes, jo kā jau jums minēju, viņas darbs ir : Darīt visu, lai kādam liekas, ka tieši šī diena ir pati jaukākā mūžā! Šī sieviete savā darbā ar slimajiem cilvēkiem varbūt saņem daudz vairāk gandarījuma un prieka, nekā mēs no saviem cilvēkiem sev līdzās, kuri ir veseli, garā un miesās stipri, pie pilnas apziņas….vienkārši aizmirsuši priecāties un būt laimīgiem par to vien, ka tu esi un ka tev kāds ir. Citēšu viņas vārdus par gandarījumu, kuru viņa gūst atrodoties starp šiem ļaudīm: ’’Ir tik patīkami no rītiem modināt Jean (viņa tiešām neatceras vakardienu), un viņa man saka - neatceros, kas tu esi, bet liekas, ka pazīstu tevi jau sen! Pēc pāris stundām satieku gaiteņos viņu, pasmaidu - un viņa man saka - kad tu pasmaidi, liekas, ka laukā saule sāk spīdēt... Jauki. Tik daudz labu vārdu vienā dienā...protams ir grūti, bet mājās nāku ar prieku, ka esmu izdarījusi kaut ko labu.’’
Sēžu un domāju, vai mēs paši varam iedomāties, ka kaut kas tāds var būt ar katru no mums? Domāju, ka nē, bet ir tik daudz slimību un nelaimju pasaulē, kuras var piemeklēt katru no mums. Piemēram, kā šajā slimības gadījumā: dzemdējot bērnu, tu jau pēc brīža aizmirsti, ka esi to vispār darījusi. Stāvot pie altāra Dieva priekšā, sakot mīļotajam cilvēkam ‘’Jā’’ vārdu, pēc pāris sekundēm tu jau vairs viņu nepazīsti. Izejot no mājas un dodoties iegādāties Ziemassvētku dāvanas saviem tuvajiem, tu stāvi lielveikala vidū un nesaproti, kamdēļ esi šeit ieradies, jo viss šai pasaulē ir kļuvis svešs un nepazīstams. Neticami un skaudri, bet patiesība – dzīve.
Mans mērķis nebija uzsvērt tikai slikto, es vēlējos pateikt, cik liela vērtība ir veselība, ģimene, cieņa vienam pret otru un pamatu pamatā mīlestība – cilvēkmīlestība. Ar šo mīlestību mēs mīlam un cienām līdzcilvēkus, kuri ir ar mums un mums apkārt. Ar šo mīlestību mēs spējam daudz laba paveikt un skaistas lietas saskatīt, novērtēt katru rītu, atverot acis un redzot gaismu, jo spēja mīlēt ir skaistākā dāvana, kas mums šajā pasaulē dota. Novērtēsim to, kas mums šai dzīvē ir dāvāts un mācīsimies būt pateicīgi par visu, kas mums ir.
Dievs katram no mums ir sagatavojis taku, pa kuru jāiet. Tev tikai jāprot izlasīt zīmes, kuras Viņš ir atstājis.
