Enģeļa meli.
Atvēris acis, es pamodos mēžā. Ārā valdīja ziema. Biju tērpts linu drēbēs. Mans ķermenis tika klāts ar asinīm.Tās
klāja arī manas drēbes un sniegu man apkārt. Nemanot es sānos sajutu spēcīgas sāpes. Tās lēnām plūda un indēja manu
ķermeni. Tad tās sajutu pie kakla, un vairs nespēju elpot. Bezspēka es nogūlos zemē. Skats no manām acīm lēnām
veidoja miglu līdz viss kļuva tumšs.
Enģeļa meli.3
79
1
Es pamodos gūltā, kādā koka būdā.
Pie maniem sāniem kūrās kamīns. Netālu no manis atradās arī galdiņš ar lielu krūzi. No tās gaisā cēlās garaiņi. Istabu piepildīja šokolādes smarža.
Pie sienām stāvēja gleznas ar cilvēku sejām. Zem tām karājās mazi raksti.
Es piecēlos sēdus un izberzēju acis. Pievilcis sev tuvāk galdiņu es lēnām, baudot izdzēru krūzes pildijumu. Tā, tā pat kā pati istaba bija brīnumaina. Es piecēlos kājās un uzreiz sajutu sāpes sānos. Tās bija tieši tādas pašas, kā mežā. Lēni, vaidot es aizslīdēju uz mazā namiņa blakus istabu. Tā bija tik pat liela, kā istaba, kurā es pamodos, taču tājā atradās Vairāki skapji, bet tikai viens krēsls. Pavērojis istabu, es pievērsos logam. No tā bija saskatāms skatas ar mazu ciematiņu un rosību. Viss šajā ciematā bija veidos no koka, ja neskaita baznīcu, kura bija veidota no akmens un atradās pāša ciematiņa centrā. Nevienas būtnes es nemanīju. Izgājis ārā no būdiņas es ieelpoju vēso gaisu un sajutu aukstumu. Ieskatījies atpakaļ namiņā, bet nemanīdams nevienu siltāku apģērba gabalu, es turpināju iet uz baznīcas pusi. Zobiem drebot, sadzirdēju cilvēku balsis baznīcas siltajā pusē. "Manā mājā ir īsts enģelis," viena no tām teica, "es to vakar atradu mežā. Viņš asiņoja un izskatījās pārslasis, taču viņa sniegbaltie spārni bija neskarti." "Ko tu stāsti?" cita balss teica,"īsts enģelis? Mūsu ciemā?" Pēkšņi vairākas balsis atkal sāka runāt vienlaicīgi. Tā izklausījās pēc apspriešānās. Tad bija sadzirdami soļi un baznīcas durvis atvērās. No tām nāca ārā uztraukti, bet pārliecināti cilvēki. Pēkšņi viens puika parādīja uz mani uz iesaucās: "Mammu, re enģelis!" Es no satraukuma izpletu spārnus un pacēlos gaisā. Pēkšņi visu ciema iedzīvotāju uzmanība pievērsās man. Es sabijos vēl vairāk uz skatoties prom no dzivilizācijas, aizlidoju uz meža pusi. Nolaidies uz kāda koka. Es atkal sajutu sāpes. Elsojot tās pastiprinājās. Bija pienācis vakars, bet es visu pārdomājot vēl joprojām sēdēju kokā. Gaisma, kuru saskatīju caur kokiem, bija vienīgā, ko tumsā saskatīju. Viņu pavadīja cilvēku skaņas. Tā lēnām tuvojās man. Tie bija ciema iedzīvotāji ar lāpām. Tie sauca man, lai es pārādoties, jo viņi gribot mani vēlreiz apskatīt, bet es no koka lejā nekāpu. Kad ugunis nodzisa un viņi apklusa, es aizmigu.
No rīta, es pamodos agri. Nolaidies atpakaļ uz zemes, es sāku brist caur auksto sniegu uz ciema pusi. Visā ciemā valdīja klusums. Es iegāju vienā no mājām. Uzkāpis pa trepēm un iegājis pirmajā istabā, kura atradās augštāvā, es pamanīju guļošu bērnu. Viņa bija manā vecumā. Es zināju, ka viņi vakar mani meklēja, jo gribēja nogalināt. Es tak neesmu tāds kā viņi.
Viņi negribēja, lai necilvēks ir viņu tuvumā. Es izvilku savu nazi, kuru vienmēr nēsēju līdzi, un gatavojos sakropļot mazās meitenes seju, kā atriebību par to, ka viņi vēlējās mani nogalināt, taču mazā meitene pamodās pirms es paspējo kaut ko ar viņu izdarīt. Aiz bailēm no svešinieka viņa iespiedzās, bet es ātri aizklāju viņās muti ar plaukstu. "Klusē, skuķi!" es ļauni skatoties, viņai liku. Viņa nepretojās, bet arī nepalīdzēja.
Es lēnām noņēmu roku no viņas sejas un sameloju, ka pāri nedarīšu. Par nelaimi viņās spiedzienu sadzirdēja arī pārējie mājas iedzīvotāji un viņu soļus es sadzirdēju, ka viņi kāpa pa trepēm. Es atradu pirmo priekšmetu meitenes izstabā un ar to izsitu viņās logu. Tad es izlēcu caur to, pacēlos gaisā un aizlidoju līdz kādam pagrabam. Es atrāvu tā durvis un apsēdos uz pirmā pagraba pakāpiena, vienlaicīgi vērojot to, kas notiek ciemā.
Reklāma
Pēc stundas vai divām, kad es vairs nepievērsu uzmanību ciema iedzīvotājiem no mugurpuses mani samīļo mazas, bet spēcīgas rociņas. Es nobījos, bet to neizrādīju ārēji. Pēkšņi maza balstiņa man prasīja: "Vai tev bail?".. Es brīdi klusēju un tad noliec galvu un ar nožēlu klusi atbildēju: "Jā." "Tev nevajadzētu baidīties.
Bailes ir slimība. Nesaslimsti ar tām," balstiņa sacīja.
Es apgriezos un pat īpaši neskatoties viņas sejā viņu cieši samīļoju. Es atskārtu, ka tā ir tā pati meitene, kuru vēlējos nogalināt, un nelaižot viņu vaļā es viņai prasīju: "Bet tev? Tu baidies no manis?" Meitene neatbildēja.
Es neapdomīgi viņai sacīju: "Es.. Es tā negribēju. Es negribēju tevi sakropļot. Lūdzu piedod. Es jums pāri vairs nedarīšu." Viņa mani atlaida un ieskatījās acīs. Augumā viņa bija mazāka par mani, taču pastiepjoties uz purngaliem visas nepilnības tika izlīdzinātas. Tad viņa mani atkal samīļoja un iečukstēja: "Es tev uzticos." Viņa mani atlaida un aizskrēja projām uz ciema pusi. Mazā meitene ar tumši brūnajiem matiem un lielajām zilganzaļajām acīm bija prom. Pēkšņi no baznīcas izskrēja vairāki cilvēki un rādot uz mani skrēja uz manu pusi. Es ātri metos bēkt, bet bija par vēlu. Viens, kurš skrēja viss ātrāk, paspēja sagrābt mani aiz kājas un neļāva man bēkt. Es tam iesitu, bet vaļā viņš nelaida. Nākamajā momentā es atrados sniegā. Pārējie iedzīvotāji vēl nebija atskrējuši. Es aizspēru un nogāzu āšo skrējēju sniegā un paņēmu viņa lāpu. Tad pācēlos pār pārējiem un pārlidoju Tiem pāri uz ciema pusi. Kā atriebību pret meitenes nodevību, es pielaidu dažām koka mājām uguni no lāpas un aizlidoju uz mežu. No ciema bija dzirdamas vaidas un kliedzieni, bet man bija vienalga. Viņi to bija pelnijuši. Izplānojis vēlvienu atriebības plānu nākamās dienas vakaram, es aizmigu tur pat mežā.
Kad mani rītā pamodināja saule, es ailidoju uz mazām meitenes māju. Bet viņas savā istabā nebija. Es apsēdos viņās gūltā un gaidīju vakaru, lai atriebtos. No mugurpuses es sadzirdēju mazās meitenes balsi. Tā stāvēja pie istabas durvīm. Es pavēros pret viņu, bet viņa izplūda asarās. Es apstūlbu, bet naids manī nepierimās.
Es viņai asi, bet tieši jautāju: "Kādēļ tu mani nodevi? Tu tak man uzticējies!" Viņa caur asarām man uzdeva pret jautājumu: "Tu sacīji, ka neko sliktu vairs nedarīsi. Tu man sacīji "piedod"."
Es velnešķīgi pasmaidīju un atbildēju: "Nekad nepieņem atvainošanos, ja tā nav nākusi no sirds." "Nemāci, kas man jādara un kas nav! Tevis veidotajā ugunsgrēkā sadega mani vecāki," viņa man uzbļāva. Mana seja saskuma. Es tiešām tā nebiju gribējis darīt. Es nevienam negribēju neko ļaunu. Es piegāju pie viņas un gribēju samīļot, bet viņa mani neapķēra, vien iečukstēja: "Ļauniem enģeļiem ir jāmirst!" un ietrieca man dunci vēderā. Es tur pat nokritu ceļos pie viņās kājām un noasiņoju..
Tev patiks šie raksti
