Sveiki, beidzot esmu atpakaļ ar orgināldarbu. Ārpus Izreidzētās maz rakstu, ja godīgi. Šis darbs ir vairāk kā 3 gadus vecs, līdz ar to, lūdzu nevērtējat pārāk skarbi faktu, ka lietas ir diezgan saskaldītas. Šis darbs man lika raudāt, kad ro rakstīju un liek joprojām. Kāpēc? Jo tas ir par mani. Īsto mani.
Esmu ēna. Esmu tumša un nezināma kā nākotne dažu priekšā. Esmu tik šķietama, bet nepārprotama. Daudzi domā, ka es slēpjos no gaismas, bet patiesībā es bēgu no tumasa. Ikreiz, kad tā mani aprij, es zaudēju daļu no sevis, un tumsa irnāk manī. Gaisma ir dzīvība, Tumsa – mana māte.
Mēs visi esam tik līdzīgi, bet – krasi atšķirīgi vienlaikus. Tumsa un gaisma ir pretsati, bet ja tās nespētu sastrādāties, es šeit nebūtu.
No malas var likties, ka esam perfekta ģimene, bet kā jau teicu – es bēgu. Bēgu, lai izdzīvotu, jo es neesmu tāda kā tumsa un nekad nebūšu, bet man nav kur iet... Esmu iesprostota starp šīm divām, tik brīnišķīgām, bet tik dažādām pasaulēm. Diemžēl, tā vieta, kur esmu es vairs nav tik skaista un brīnišķīga. Tā ir bēdām un skumjām mākta vieta. Šeit sāpes ir mana dienišķā maize un asaras – mans vīns.
Es esmu ēna. Tumsas un gaismas šaušalīgā pāreja. Katru nakti es mirstu un aukšāmceļos no rīta. Katru dienu speru kāju ellē un ikreiz ceru, ka tā mani aprīs.
