local-stats-pixel fb-conv-api

Ēna no manis #103

48 0

3.septembris, ceturtdiena

-Un tad es izdomāju, ka man tas patīk!- Viņa caur smiekliem izgrūda. Arī es smējos. Izrādās, ka viņa dzīvo tiešām netāju. Tagad sēdēju skaistā, tumšzaļā istabā. Pie vienas no sienām bija milzonīga koka gulta, kurā abas sēdējām jau kādas divdesmit minūtes. Blakus gultai bija mazs naktsgaldiņš, uz kurs bija novietota lampiņa (vienīgais gaismas avots samērā mazajā istabiņā), kura izstaroja neparasti spēcīgu dze;tenīgu gaismu. Marī bija ļoti skaista.

Viņas tumši brūnie mati bija ļoti gari, bet tagad bija samudžināti mezglā uz pakauša. Augumā viņa bija garāka par mani, slaida un iznesīga. Pati viņa apgalvoja, ka ir neveikla, bet es neticēju nevienam vārdam viņas garajos aprakstos par to, kā viņa esot uzgāzusi sev uz galvas lazanju.

Par to arī smējāmies. Viņai tas esot paticis! Meitenes acis bija maigi zeltainā toni. Man šī krāsa ļoti patika. Šeit es biju labi ja pusstundu, un Marī es pazinu tikai nedaudz ilgāk, bet likās, ka mēs būtu bijušas draudzenes vinu mūžu. Ātri vien atradām kopīgu valodu, pašausminājāmies par Putina ietekmi uz Krimu... tajā brīdī gan palikām nedudz nopietnas, bet citādi visu laiku smējāmies. Man viņa neko nejautāja. Galvenā jautājumu uzdevēja biju es. Kāda ir tava mīļākā krāsa? Ko tev patīk darīt? Smieklīgi atgadījumi? Mīlestība? Pie šī jautājuma Marī acis nedaudz iedzirkstījās, taču prasmīgi to noslēpusi viņa sāka noslēpumaini smaidīt un purināt galvu. Viņas mazā cope šūpojās vien.

-Nē, nē, tik viegli tu no manis neko neizvilksi!- Man patika viņas noslēpumainība. Es jau arī viņai neko neatklāju.

-Kā tavi vecāki vispār man ļāva šeit palikt?- Atceros neveiklo mīņāšanos pie Marī mājas durvīm, kamēr viņa prasīja saviem vecākiem atļauju. Brr...

-Nu...- Marī sāka smaidīt vēl platāk... Tad paķēra savu algebras grāmatu un ar to iemeta pa savas istabas durvīm. Grāmata skaļi nobūkšķēja pret brūnajās ozolkoka durvīm.

- Sinij, beidz noklausīties!- viņa nobļāvās. Dzirdēju, kā kāds atkrīt augšpēdus aiz durvīm. Kaut kas saplīsa. Glāze?

-Viņam patīk noklausīties...- Marī paskaidroja sava mazā brāļa izdarības.

-Tātad, kāds bija jautājums?- meitene bijua atgriezusies savā iepriekšējā vietā pie gultas galvjgaļa un atspiedusi galvu pret mīksta paskata spilvenu skatījās uz mani ar jautājošām acīm.

-...Mmm... Kā tavi vecāki piekrita?- Marī acīs parādījās tas pats viltīgais skatiens un jāsaka, ka tas viņai tik tiešām piestāvēja. Kā lapsa...

-Teicu, ka es jau sen biju vieņiem prasījusi...- biju neizpratnē.

-Bet mēs taču tikai šovakar iepazināmies...

-Viņi vienmēr ir darbā, neko daudz par manu dzīvi nezina... Un šoreiz tas noder.- meitene uz brīdi kļuva skumja.

-Tagad mana kārta!- to es nebiju gaidījusi. Marī likās atkal līksma. Mainīgā garastāvokļa tips. Skaidrs, tagad viosmaz zināku ar ko man jārēķinās.

-Nu, ko jautāsi?- centos noslēpt nelielo izbīli. Man nepatika atbildēt uz citu jautājumiem. Nekad nav paticis. Bija tikai viens cilvēks, kurš zināja visu par mani. Mamma....

-Mīļākā krāsa? -nopūtos, nekas sarežģīts.

-Zeltaina. Skaisti zeltaina, nevis spilgti. Kā saullēkts.- Nezinu, kāpēc tā pateicu, bet zināju, ka tā arī ir. Saullēkts. Jauna diena, jauns sākums.

-Mīļākais priekšmets?

-Skolā?- Pārjautāju, lai iegūtu papildus laiku.

-Jā, skolā, Mazā muļķīt!- Tas izklausījās mīļi.

-Vēsture. Nezinu, neprasi kāpēc.- Marī pamāja ar galvu.

-Mīļākais ēdiens?

-Pankūciņas.

-Man arī!- Marī likās enerģijas pilna, taču es biju pārgurusi. Kaut gan, ja arī mēģinātu aizmigt, zinu, ka nespētu.

-Kāpēc tu raudāji?- Nodūru skatienu... un izstāstīju viņai visu. Viņa neko neteica. Es arī. Nevienas zāles pasaulē nelīdz pret tādām sāpēm.



48 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Tā bilde kādu atgādina :D  emotion

0 0 atbildēt

neevar būt, mana māsīca ;D emotion

0 0 atbildēt