Šis dzejolītis ir nedaudz savādāks par citiem. Aizdomājos par savu bērnību cikk ātri gan tā pagāja. Atceros ka pavisam nesen gāju uz 1.septembri 1.klasē, atceros to dienu, itkā tas būtu noticis vakar. Un pavisam drīz jau es došos stāties augstskolā. divpadsmit gadi ir pagājuši kā viens. Neticami!
Es esmu vien cilvēks
Ar kļūdām un sāpi,
Jo zinu šai dzīvē
Nav lemts būt pasakā.
Bet mīlēt un ienīst
Reiz atrast un zaudēt,
Tik daudz mums ir ļauts
Spēt baudīt dzīves vilcienā!
Tu vari man ticēt
Par jūtām un kvēli,
Jo spēju vēl mīlēt
Kaut sāpīgi tu dzēli.
Tu esi man viena
Tik mīlīga un jauka,
Kā bērnības gaišākā diena
Man līdzi dzīves ceļos ej!
