20. Nodaļa.``Atvadīšanās...```
15, Septembris.
Dienas rit vēja spārniem. Mamma man par laimi atļāva dzīvot pie Harija un šodien es pārvācos pie Harija. Es esmu priecīga.
-Labrīt. -Mamma mani sveicināja.
-Labrīt.-Es piegāju pie mammas un iedevu viņai buču uz vaiga.
-Cikos tev brauc pakaļ Harijs?-Mamma ieintresēti jautāja.
-Pēc stundas.-Es atteicu un mamma manāmi saskuma.
-Tev nav iebildumu, ka es pārvācos pie viņa?-Es mammai velreiz pārjautāju.
-Nē. Jo tu ar Hariju es savādāka, tāda pati kā agrāk. Mana mazā neaizsargātā Emma, mana mazā princesīte.-Mamma man teica un es viņu samīļoju.
-Paldies. Mammu. Es arī jūtos ar Hariju savādāk. Es esmu tāda pati kā agrāk. -Es pasmaidīju.
-Bet es gribu, lai tu vienmēr esi tāda kā agrāk. Un lai kur arī tu būtu, vienmēr, vienmēr atceries, ka es tevi mīlu no visas sirds.-Mana mīļā mamma man noteica.
-Es tevi arī mīlu mamucīt.-Es atteicu un velreiz samīļoju viņu.
-Labi. Ej krāmē mantas.-Mamma man noteica un aiztipināju uz savu istabu.
No sākuma es sakrāmēju savas tumšās drēbes koferī. Tad es paņemu telefona lādētāju, higēnas lietas un kosmētikas maciņu ieliku savā lielajā čemodānā.
-Emma, pie tevis Harijs.-Mamma sauca.
-Es tulīt.-Es atbļāvu pretī un gāju pie mammas. Es iegāju virtuvē un tur stāvēja Harijs, brūnās biksēs, rūtainā kreklā un melnās kedaš. Viņa brūnie nekārtīgie mati bija tādi paši kā vienmēr.
-Gatava?-Harijs man jautāja, es piekrītoši pamāju ar galvu un apskāvu mammu.
-Es ceru, ka tu paņēmi krāsainās drēbes. Vecai Emmai patika krāsainas drēbes. -Mamma atteica.
-Protams.-Es smaidot teicu un aizgāju uz bērnistabu. Paņēmu čemodānu un no gultas apakšas izvilku kasti, kurā stavēja krāsainās drēbes. Lēnām gāju uz virtuvi. Harijs ieraudzījis mani iesmējās un paņēma kasti un čemodānu. Es uzvilku kājās savas kurpes un apskāvu vel pēdējo reizi mammu.
-Pasveicini tēti velreiz un pasaki Alfijam, Leo un tētim, ka es viņus ļoti ļoti mīlu. Tāpat kā tevi.-No tēta, Alfija un Leo es jau atvadījos. Bet Elizabete guļ pat, ja viņa būt piecēlusies es no viņas neatvadītos.
-Es viņus pasveicināšu un es tevi arī mīlu.-Mamma smaidot teica un man nekas cits, kā mammai pateikt atā neatlika. Atvadīšanās ir tā grūtākā.Protams, es nekur tālu nebraucu prom. Bet mājas paliek mājas. Man un mammai likās, ka es parvācos milijoniem, milijoniem kilometru tālu. Kaut gan es dzīvoju šajā pašā pilsētā.
Sētā stāvēja Harija mašīna, Harijs jau bija ielicis manas mantas bagāžniekā un sēdēja mašīnā pie stūres gaidīdams mani. Es iekāpu iekša mašīnā.
-Nu ko braucan?-Harijs man jautāja.
-Protams. -Es iesmējos. Harijs uzsāka braucienu uz savām vai tagad jau arī uz manām mājām.
Dažreiz dzīvē neiet kā ieplānots. Dažreiz mūsu kļūdas visu izjauc, dažreiz tās palīdz saprast kāds dzīves ceļš tev ir izvēlēts. Un mans ceļš nebija pie Riharda. Man bija jāsaprot, ka viņš nebija domāts man, viņš bija kā radīts Sofijai.
-Esam klāt.-Harijs noteica un es izkāpu no mašīnas. Mājai bija divi stāvi. Māja bija no koka. Māja izskatījās pēc vasarnīcas.
Harijs gāja iekšā māja un es sekoju viņam.
-Tava istaba ir augša. Un neuztraucies. Māja pieder man un par ēdienu arī neuztraucies. -Harijs ar smaidu uz seju teica. Harijs bija turīgs. Brīžiem man bija kauns par to, ka viņš vienmēr man visu izmaksā.
-Paldies, bet..-Es gribēju turpināt, bet puisis mani pārtrauca,-Neuztraucies un nekādus bet.-Viņš noteica un pazuda aiz kaut kādām durvīm.
Es lēnām gāju pa koka trepēm uz augšu. Uz katrām durvīm bija rakstīts kaut kas.
-Tualete,viesistaba, Harija istaba, Emmas istaba.-Es skaļi lasīju.
Es pārbraucu ar pirkstiem pāri savam vārdam un pasmaidīju. Mana mīļākā krāsa rozā. Nu vismaz vecās Emmas mīļākā krāsa. Es ievilku elpu un atvēru durvis. Visa istaba bija rozā. Liela gulta. Datorgalds un trīs durvis. Vienas veda uz balkonu. Vienas uz tualeti vismaz tā bija uz durvīm rakstīts. Bet uz trešajām durvīm skapis. Es priekā iespiedzos. Es atvēru durvis un manā priekšā pavērās daudz drēbju plaukti. Un kurpju plaukti. Es priekā noskrēju lejā pie Harija un ielecu viņam klēpī. Harijs iesmējās.
-Tu skapi vai balkonu ieraudzīji?-Viņš smejoties jautāja.
-Abus.-Es atbildēju un uzspiedu mazu mīļu bučiņu viņam uz vaiga, Harijs mani nolaida zemē un es skatījos viņa brūnganīgi zaļās acīs,-Kāpēc tu to visu dari?-
-Ko īsti?-Viņš jautāja un pacēla uzacis.
-Šo visu, ļauj pie sevis dzīvot, tērējies manis dēļ?-Es jautāju.
-Atceries, es tev bērnu dārzā apsolīju. Mēs esam labākie draugi. Es tevi mīlu, sīkā.-Viņš noteica un cieši mani samīļoja.
-Es tevi arī.-Es atbildēju un samīļoju viņu vel ciešāk.
