Emīlija#90

Es pamodos, saģērbos sataisīju copi uzkrāsojos un gāju lejā.Es jau biju aizmirsusi par vakardienu.Virtuvē sēdēja Renārs un mamma.Es Renāram nepievērsu uzmanību.
- Labrīt meitiņ.
- Labrīt, bet vai varētu pateikt kāpēc tavs draugs ir te?
- Nuu, viņšš tee tagad dzīvoss.
- Kāpēc? Viņam nav savu māju?
- Ir, ir tikkai mēs gribējām dzīvot kopā.Starpcitu,
šodien es braucu uz Rīgu tāpēc jūs te paliksiet vieni.
Es biju dusmīga es negribēju ar to vīrieti palikt vienā mājā.Šodien mamma mani aizveda uz skolu, jo tas ir pa ceļam.Izkāpu no mašīnas un gāju iekšā skolā.Tur ieraudzīju Robertu viņš runāja ar Alisi.Alise izskatījās tik priecīga, laikam būs Robertu pasaukusi uz randiņu.Es piegāju pie Roberta.
- Sveiks.
- Sveika.
- Ko tu tur runāji ar Alisi?Roberts klusēja, man radās aizdomas.
Noslēpumi?
Viņš vēl joprojām klusēja, mani tas sāka tracināt tāpēc gāju uz toaleti man grbējās raudāt.
- Pagaidi dzirdēju balsi.
- Pagaidi.
Es sāku soļot ātrāk, negribēju, lai Roberts mani panāk.
Ieskrēju toaletē un skatījos uz sevi spogulī.Man tuša bija izsmērējusies pa visu seju.Es laikam pat nepamanīju, ka raudu, man laikam tiešām Roberts ļoti patīk, ka es tā pārdzīvoju.Noslaucīju tušu un gāju laukā no toaletes.Es pat nevarēju iedomāties, ka viņš mani sagaidīs pie toaletes.
- Piedod, ja tevi aizvainoju, es tā negribēju.
Es pagriezos un gāju uz klasi, negribēju klausīties viņa ataisnojumus.
Iegāju klasē apsēdos savā vietā un domāju par Robertu , kas notiks pēc tam? Manas domas iztraucēja skaļais zvans.
Sākās stunda.Pēc ilgajām astoņām stundām es izdomāju Robertu izsekot.Es zinu tas izklausās nedaudz bērnišķīgi, bet es gribēju zināt jur viņš ies.
Roberts izgāja no skolas un es viņam sekoju.Roberts ienāca savā mājā.Es padomāju, ka viņš nekur neies ar Alisi, tāpēc gāju uz mājām.