64.nodaļa. Sniegs
Ārā joprojām sniga. Uz ceļa vairs neredzēju draudzeni, šķiet viņa bija aizsteigusies mājās. Ceru, Kristaps viņu pavada. Sirds man bija nemierīga. Jutos bezspēcīga šajā situācijā.
- Tu šobrīd nevari palīdzēt nevienam no viņiem, - nomierinoša balss man teica, - Bet es zinu kuram tu varētu palīdzēt!
- Kam gan? - apjukusi raudzījos Aleksī.
- Es zinu kādu puisi, kurš pēdējo pusstundu jūtas galīgi pamests un tu varētu viņu uzmundrināt, - viņš sāka stāstīt ..
- Un es pazīstu šo puisi? – tēlojot, ka nesaprotu par ko iet runa, jautāju.
- Neesmu pārliecināts, bet šķiet pāris reizes tu esi viņu satikusi, - Aleksis turpināja iesākto spēli.
- Man liekas, ka nojaušu kā varētu viņam palīdzēt, - noliecos, lai it kā sakārtotu zābaku, neredzot viņam paņemot rokās sniegu un izveidojot nelielu piku.
- Kādas ir idejas? - Aleksis gaidīja manu atbildi.
- Nu sākumā es varētu viņu apskaut, - runājot visu rādīju uz sava puiša, - tad es varētu viņam pieglausties vēl ciešāk klāt ..
- Man patīk tavs domu gājiens, - Aleksis ar iekāri acīs raudzījās manī ..
- Tad es varētu viņu mīļi noskūpstīt, - pacēlos uz augšu, lai aizsniegtu Alekša lūpas, lēni slidinot sniegu aiz viņa apkakles .. - Un tad viņam vajadzēs nedaudz atvēsināties .., - smejoties izrāvos no Alekša tvēriena.
- Tu esi maza riebekle, - Aleksis iesaucās, cenšoties sniegu dabūt ārā no krekla, - Sniegs ir auksts!!!
- Bet atvēsinošs! - smejoties biju saliekusies, jo skats no malas tiešām bija unikāls.
- Tu taču saproti, ka nepaliksi nesodīta, - Aleksis mani izaicinoši uzlūkoja un lēnām tuvojās.
- Es ceru, ka palikšu, - pagriezos un skrēju pa sniegoto ceļu uz priekšu.
Kādus simts metrus man tiešām likās, ka izvairīšos no atmaksas, līdz kritu kupenā ar seju pa priekšu. Aleksis iekrita kopā ar mani. Mēs vāļājāmies vairākas minūtes, līdz sniegs bija pilnīgi visur .. gan zābakos, gan aiz jakas, gan sejā ..
- Drīz es nejutīšu savas kājas, - brīdināju Aleksi un viņš paskatījās uz tām. Man kājās bija tikai zeķubikses, kuras nu jau bija pilnīgi slapjas.
- Tad mums tevi steidzami jānogādā mājās, - Aleksis palīdzēja man izlīst no kupenas un piecelties. - Lec! - viņš norādīja uz savu muguru.
- Tu nopietni? - smejoties jautāju.
- Vismazāk es gribētu, lai tu saslimsti, tāpēc, ka paspēlējāmies sniegā, - viņš vēlreiz norādīja uz savu muguru. Piegāju klāt un uzlēcu viņam, cenšoties ar rokām nenožņaugt viņu. Viņš paņēma manas kājas sānos un uzsāka skriet ..
- Aleksi !!! Lēnāk! - smejoties kliedzu.
- Tu man neuzticies? - viņš atsmejot prasīja.
- Uzticos! - apķeroties stingrāk ap kaklu, iespiedzos.
Labi, ka nebijām vairs tālu līdz Alekša mājām, nenomocīju viņu. Ringo dzirdot mūs, metās pretī uz vārtiņiem un priecīgs rēja, zinot, ka saimnieks tuvojas. Pie vārtiņiem Aleksis nolaida mani zemē un atvēra tos. Ringo ieraugot mani, uzleca virsū ar saviem nadziņiem saskrāpējot man kāju un pārplēšot zeķubikses.
- Au! - sāpēs nedaudz iekliedzos, jo nu mana pārsalušā kāja tika arī traumēta.
- Kas notika? - Aleksis uztraukts jautāja.
- Nekas nopietns, - centos pasmaidīt, - mazais rakaris aizmirsa, ka viņam ir gari nagi. Būs labi.
- Iesim istabā. Apskatīšu savu slimnieci pie siltas tējas, - paņemot mani aiz rokas, devāmies pie durvīm. Kāja nedaudz sūrstēja, bet zināju, ka mans dakterītis to izdziedēs.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Emilija-65nodala/632328
