local-stats-pixel fb-conv-api

Elles ērkšķi 174

109 0

Čau! Jauna nodaļa celta galdā! emotion

P.S. Šausmeni „Mama” neesmu redzējusi. Noskatīšos treileri, vrb atradīšu pašu filmu emotion , lai nekas neatkārtotos. Lai gan domāju, ka vienojošais ir māte un viņas ļaundarības.

Slimnīca

Pamazām sāku just, ka nāku pie apziņas. Man blakus kaut kas pīkstēja, telpā skanēja klusinātas balsis, ausīs nepatīkami džinkstēja.

Negribīgi pakustināju galvu, lai pārliecinātos, ka esmu nomodā. Šķita, ka viss mans ķermenis ir stīvs un ciets kā baļķis. Pavēru acis šaurā spraudziņā, viss bija pārāk spilgts, lai tā būtu mana istaba vai māja. Pagriezu galvu uz pusi, kur skanēja balsis. Pagaidām viss vērtās miglains, bet varēju saskatīt divus stāvus, kas uzgriezuši man muguru.

Cenšoties pakustināt rokas, tās sagrāba nepanesamas sāpes, un es iekunkstējos.

-Ketrīn! – dzirdēju, kā iesaucas nedaudz rupja balss. Tētis bija sadzirdējis manu kunkstienu.

-Kāpēc man sāp rokas? – nošļupstēju. Vēl neviens nepaspēja atbildēt, kad pār mani gāzās atmiņas. Aparāts man blakus sāka pīkstēt biežāk un biežāk. Sapratu, ka atrodos slimnīcā.

-Mišelas dienasgrāmata? – iesaucos. – Kur tā ir?

-Tepat pie manis, - Sems atbildēja. Mani pārņēma atvieglojums. Savu uzdevumu biju paveikusi.

Centos vēlreiz pakustināt rokas, un sāpes izskrēja līdz pat pleciem.

-Ketrīn, nevajag. Rētas ir dziļas, šuvju ir daudz, tu zaudēji daudz asiņu, - tētis nedaudz skumji noteica.

-Mamma, - es klusi nočukstēju. Viņa bija aizgājusi par tālu, un neko vairs nedrīkstēja slēpt.

-Ko? – tētis nesaprazdams iejautājās.

-Es vairs nevaru to turēt pie sevis. Mamma ir atgriezusies. Es nezinu viņas īstos mērķus, bet būtiskākais ir tas, ka viņa bija tā, kas piespieda pakārties Klejam, piespieda Mišelai sagraizīties līdz nāvei. Viņa pati sagraizīja manas rokas, cenšoties dabūt Mišelas dienasgrāmatu, - runājot ik pa brīdim aizķēros, bet tētim bija jāzina, - es jūtu viņas klātbūtni telpā, viņa sagraizīja manu fotogrāfiju, viņa sabojā produktus mājā. – Runājot mana balss aizlūza, un pār vaigiem sāka birt asaras.

-Meitiņ, tu tikko pamodies no bezsamaņas. Un tas, ka tava mamma it kā ir atgriezusies, vienkārši nav iespējams. Spoki neeksistē. Un tad, kad es izlauzu bēniņu durvis, kuras tu biji aizslēgusi no iekšpuses, es tevi atradu stikla lauskās, - tēta balss bija kaitinoši mierīga.

-Bet...

-Paguli labāk, rīt tevi laidīs mājās, tad arī parunāsim. Ir jau vēls, un man rīt it jādodas uz darbu, bet es esmu drošs, ka pie tevis var palikt Sems, - tētis neļāva man iebilst.

-Labi, - noteicu un, saņēmusi no tēta buču, noskatījos, kā viņš aiziet.

-Viņš netic, - Sems čukstus noteica.

-Tu teici, ka viņu dzirdi, - ieminējos par sen nepabeigtu sarunu.

-Dzirdu. Man šķiet, ka visa māja ir piepildīta ar tavas mammas klātbūtni, es dzirdu nesaprotamus čukstus, it kā sienas čukstētu, - Sems klusi teica.

-Kāpēc tētis teica, ka gulēju stiklos. Es neatceros, ka būtu nokritusi stiklos. Kad viņa graizīja manas rokas, es gulēju uz muguras, - sāpes rokās uzjundīja no jauna. Saviebos.

-Es centos to pateikt tavam tētim, bet viņš neklausījās. Stikli atradās tev visapkārt, neviens pat nebija iedūries tev iekšā. Bija jezga, iespējams, tavs tētis to nepamanīja, bet durvju slēdzene bija neskarta. Mūsu pirmais uzdevums bija izglābt tevi, - Sems skaidroja.

-Man ir bail... – es nočukstēju.

-Man liekas, ka mamma tev grib atriebties par savu nāvi, - Sems minēja.

-Bet es neesmu vainīga. Arī Klejs un Mišela nebija ne tuvu vainīgi viņas nāvē, - iebildu.

-Varbūt, viņa negrib tevi nogalināt, bet gan spīdzināt. Tas sagādā lielākas sāpes, - Sems uzmanīgi apsēdās gultas kājgalī.

-Centies pagulēt, jo rīt, kad tevi no rīta laidīs mājās, mums būs daudz darba. Ja tavs tētis netic, tad viņš nevarēs mums palīdzēt. No tā gara ir jātiek vaļā, savādāk tev nebūs dzīves, - Sems teica.

-Man prieks, ka centies palīdzēt, - pasmaidīju.

-Man nepatīk, ka tev sāp, tāpēc guli, - puisis piecēlās un pienāca pie manis. Viņš ar roku noglauda man matus un iedeva buču uz pieres, stulbais aparāts sāka pīkstēt ātrāk. Jutu, kā Sems pasmaida. Smaidīdama iemigu, jo miegs uzbāzīgi mācās virsū.

Nakts jau sliecās uz otru pusi, kad pamodos no pārmērīgi skaļas kņadas otrpus palātas durvīm.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-18/636755">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-18/636755

109 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Nākošo!
2 0 atbildēt

lūdzu, lūdzu lūdzu nākamo! ceram būs drīz? 

0 0 atbildēt

Ļoti labi tev sanāk. Jūtos kā mazs lasomāns (nekādīgi nevaru sagaidīt nākamās nodaļas devu). 

Tiešām ļoti aizraujoši. Lūdzu, nekādā gadījumā nedomā to pamest un lūūūūūūūūdzu dod nākamo daļu! 

Super, iesaku sākt domāt par rakstnieces profesiju, tev sanāk! Veiksmi! :)

0 0 atbildēt